Vecais lepnums, kas gribēja Romu vērst pasaules galvaspilsētā, svelmainajā spekulācijas drudzī iekarsa līdz neprātam — visi pirka, cēla, lai atkal pārdotu, bez mēra sajūtas, bez apstājas..
[..]
Protams, spekulācijas augsnē, gluži dabiski, bija izdīgušas bezgala daudzas finansiālas sabiedrības.. [..] Gandrīz visas tās cēla milzīgas mājas, pat veselas ielas, lai tās atkal pārdotu. Arī šīs sabiedrības spekulēja tāpat ar apbūves gabaliem un pārdeva tos ar peļņu mazākiem spekulantiem, kuru saradās aizvien vairāk.. [..] Bet ļaunākais bija tas, ka sīkie, nepieredzējušie pilsoņi bez naudas arī aizrāvās tiktāl, ka gribēja celt ēkas. Viņi aizņēmās naudu bankās un girezās pie sabiedrībām, kas tiem bija pārdevušas apbūves gabalus, lai no tām aizņemtos vajadzīgo naudu celtņu pabeigšanai. Visbiežāk šīs sabiedrības, lai nebūtu viss aizdevums jāzaudē, bija spiestas nepabeigtās celtnes tiem atņemt. Tādējādi sabiedrību rokās masveidā saplūda nepabeigtas celtnes un bojā eja bija neizbēgama. Ja miljons iedzīvotāju, kuriem šīs celtnes tika gatavotas, būtu nācis, tad peļņa būtu neaprēķināma.. [..] Tikai — iedzīvotāji, kā par spīti, negribēja nākt, telpas nevarēja izīrēt, un dzīvokļi palika tukši. Un tad nāca krīze kā zibens spēriens, kurai līdzīga pasaulē vēl nebija pieredzēta.. [..] Romā viss ir celts uz kredīta, uz trīs mēnešu vekseļiem un, galvenais, ar svešu naudu. Šeit izšķērdēto, milzīgo summu var aptuveni aprēķināt viena miljarda apjomā, no kuras četras piektdaļas bija franču nauda. Tas bija vienkāršs baņķiera darījums ar otru baņķieri; franču baņķieri aizdeva itāliešu baņķieriem naudu uz trīs ar pusi vai četriem procentiem, un tie savukārt aizdeva spekulantiem romiešu būvuzņēmējiem naudu uz sešiem, septiņiem un pat astoņiem procentiem. Tagad var iedomāties šo katastrofu, kad Francija [..] atprasīja savus astoņsimt miljonus nepilnos divos gados. Tas nozīmēja milzīgu naudas atplūdu, kas tukšoja visas itāliešu bankas; visas būvsabiedrības un tie, kas spekulēja ar apbūves gabaliem un mājām, bija spiesti dzēst savus vekseļus.. Bet vienlaicīgi tie arī biedēja valsti, draudēdami apturēt darbus un četrdesmit tūkstošus strādnieku izmest uz Romas ielas bez darba, ja valsts nepiespiedīs emisiju sabiedrības aizdot būvniecības spekulantiem piecus sešus miljonus, kas tiem bija vajadzīgi; vispārēja bankrota iebiedēta, valsts to arī beidzot darīja. Protams, šie pieci seši miljoni netika termiņos nomaksāti, jo uzceltās mājas nevarēja ne pārdot, ne izīrēt. Sabrukums sākās un izplatījās ātri; sabrukums sekoja sabrukumam.. Un, lūk, pavisam vienkārša pilsētas būvniecības krīze izvērtās briesmīgā finansiālā katastrofā, kas draudēja ar pilnīgu nacionālu bojā eju: vesels miljards bija izšķiests nevajadzīgi. Roma, kļuvusi neglīta, nesa savu kauna traipu — jaunās drupas, tukšos, atvērtos dzīvokļos, kas bija domāti piecsimt vai sešsimt tūkstošiem iedzīvotāju, kurus arvien vēl gaida.