| |
[Jul. 7th, 2019|10:25 am] |
pirmkārt katru dienu sev jāatgādina, ka nav nekā, ko neaptver žēlastība.
otrkārt, ķermeņa un psiholoģiskās prakses mērķi ir nevis sevi savaldīt, bet kļūt caurspīdīgam, lai caur tevi neapstājoties varētu plūst žēlastība, piepildot arī apkārt esošo telpu.
kokiem piemēram tas lieliski izdodas. |
|
|
| |
[Jul. 6th, 2019|11:45 am] |
besī kristietības līmeņainums. mācītāji bieži paši ir ar diezgan dziļu izpratni, bet uz cilvēkiem bieži runā, it kā viņi būtu stulbeņi, duālos kategorismos: mūsu konfesija ir pareizāka nekā citas, pīpēt un dzert ir grēks, Rīgā pie varas ir sātans, utt. un tad ir tipa "augstākais" līmenis, kur sākas mistiķi, svētie, pāvesti (ne visi), mūki, tas man atkal ir saprotams, bet tipa ir jābūt kaut kādam baigi krutam, lai pie tā tiktu, ja? skaidrojot par šo, bieži tiek lietots teksts par cieto barību utt., bet kurš tieši ir tas, kas izlemj par šo līmeņu strukturējumu? lutera akadēmija?
man viens no izcilākajiem piemēriem ir Kristus saruna pie akas, kas sākas ar to, ka Kristus saka sievietei: dod man dzert.
šī jautājuma forma, un ieklausīšanās viņas atbildē, tad arī ir tā mīkstā barība, un nevis - kā man teica Tēvs Nils - nekrusto kājas, jo tad uz viņām šūpojas sātans.
baznīcai kā dialektiskai sistēmai ir stipri jāizglītojas, lai tiktu līdz Kristus līmenim sarunās. |
|
|
| |
[Jun. 15th, 2019|04:00 pm] |
vēl es neuzticos kristiešiem, ka tad, ja es teikšu, ka ticu Kristum, viņi mani pieņems kā māsu, necenšoties aplinkus izdibināt, kādas ir manas pārliecības intelektuāli teoloģiskās nianses (vai neesmu nepareizajā konfesijā) (un vai gadījumā "nedzīvoju grēkā")
viss ir aizgājis mazliet absurdu ceļu. protams, ka cilvēki vairāk tiecas uz ezotēriskajām kopienām, jo tur cilvēku pieņem kā māsu un brāli, ja viņš, skatoties tavās acīs, atver savas sirds acis |
|
|
| |
[Jun. 15th, 2019|01:20 pm] |
|
kaut kā visa mana māksla ir saistīta ar ticību pēdējā laikā. performancei mums iedeva telpu, kas pēc formas un tilpuma atgādina baznīcu. atliek tikai pielāgot dažas detaļas. |
|
|
| |
[Jun. 15th, 2019|01:16 pm] |
|
es lūdzu Dievam, lai viņš man palīdz kļūt par mīlestības devēju nevis prasītāju |
|
|
| |
[Jun. 15th, 2019|12:51 pm] |
kad tu mani iedvesmoji kalpot tuvākajiem
bet dvēseli apgaismoji par pazemību
tad viens no taviem neskaitāmajiem stariem iekrita sirdī
un tā sāka izstarot gaismu kā ugunī nokaitēta dzelzs |
|
|
| |
[Apr. 21st, 2019|06:51 pm] |
|
tieši šogad es nesaprotu, ko nozīmē "kristus augšāmcēlies" |
|
|
| summa contra christianos |
[Apr. 7th, 2019|04:30 pm] |
|
pa lielam Eiropas sociālajās sistēmās (es nerunāju par Latviju) jau sen pieejams vairāk līdzjūtības un informētas izpratnes pret nabagajiem un smagajiem grēciniekiem nekā kristīgajā baznīcā. |
|
|
| |
[Apr. 7th, 2019|03:42 pm] |
|
noskatījos LEgion (1.sezonu) un kļuva skaidras dažas vipassanas pieredzes |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2019|11:48 am] |
neraugoties uz visu iepriekš minēto, man jāsaka, ka es savos es dziļumos neuzticos kristiešiem.
neuzticos, ka viņi mani pieņems, "uzzinājuši visu". |
|
|
| |
[Mar. 21st, 2019|02:30 pm] |
|
no lietām, ko klāj kauns, nav iespējams atgriezties |
|
|
| the garden of earthly delights |
[Mar. 13th, 2019|08:08 pm] |
tas notiek - uzstāšos baznīcā. ar kustības performanci, nevis dzejas lasījumu. funkcionējošā tradic. luterāņu baznīcā, nevis tās atmestās un kultūrai atdotās telpās. mums ir daži noteikumi - no photo, no nudity, do not go to the altar space, bet citādi brīvība.
valoda ir tik abstrakta, ka tā kļuvusi pārāk droša. ja vien tu stāvi taisni, seja pareizā pusē, no mutes var nākt ārā jebkas, pēc tam to varēsi paskaidrot.
mani neinteresē ikonoklastisms (pareizs vārds?), mani interesē šī telpa, kurā gandrīz katra nehoreografēta kustība un skaņa ir iknoklastisms.
jo īpaši skaņa.
jebkura skaņa, kas nav ērģeļu, dziedāšanas, pātaru vai naudas skaņa, izklausās pēc zaimošanas.
kad tas notika? kad ķermenis un skaņa tika tik ļoti ierobežoti, lai arī skaidrs, ka pašas dejošanas vienīgā bioloģiskā jēga ir slavēt Dievu?
telpa, kur var zaimot Dievu, pat skaļi ēdod čipšus. (tiešām?)
vai ja mēs ienesīsim istabaugus un noliksim uz soliem
vai tad ja mums būs plikas kājas
vai tad, ja mēs novilksim un uzvilksim džemperi, ķemmēsim matus
ja neinteresē ne mazākajā mērā kaut ko zaimot vai kritizēt, nedz arī parodēt vai apšaubīt vai risināt
TAD GANDRĪZ NEKO NEVAR DARĪT
KO VAR DARĪT
telpa, kas piesātināta ar tādu nozīmi, pati par sevi ir horeogrāfija
baznīca ir kā balets |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2019|03:33 pm] |
|
Pievilt Dievu nav iespējams. Viņu neinteresē mūsu pareizuma murgi. Viņu interesē dalīties žēlastībā. |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2019|12:35 am] |
nesen pamanīju, ka nav nekā iepriekšparedzamāka par "vilšanos sevī". varbūt ir laiks to integrēt savos plānos. regulārs ilūziju zudums = part of the game. varbūt nākamreiz mēs būsim godīgāki, normālāki, pazemīgāki?
kaunēties nav jēgas; Dievs tevi pazīst labāk, nekā tu pats sevi: cik vien sniedzas skats, nav nekā cita, kā vien grēcinieki.
bet citiem gan nevajag melot, nevajag pazust, vajag atvainoties. vajag būt kopā. nav tā, ka kādam interesētu tavs krutums. mēs vairs neesam vidusskolā. patiesībā arī citi tevi paredz labāk, nekā tu pats sevi. ko tu no sevis negaidīji, to citi jau sen bija piedevuši. tas ir pat zinātniski pierādīts. mēs stipri par augstu vērtējam savu spēju rīkoties racionāli. pat priekšnieks pieļauj, ka tu kādreiz kaut ko sačakarēsi, tas jau ir iekļauts algā.
šim ierakstam briedu tik ilgi, bet beigās tas sanāca tik īss.
šī ieraksta temats ir mīlestība pret sevi.
sevi mīlēt ir nevis sevi maldināt sava krutuma ilūzijās, bet gan redzēt visu šo te asiņaino cūkukūti (citāts no virdžīnijas otrajām dzemdībām) un tomēr dot sev cerību |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2019|11:16 pm] |
|
varu apgalvot pavisam droši, no pieredzes, ka tad, kad cilvēks piedzimst vai nomirst, debesis atveras un izplūst ļoti spēcīga enerģija, viss piepildās ar gaismu. šeit arī aug kājas tai ar visādu huiņu apaugušajai svētuma sajūtai. es to protams ne redzu ne dzirdu, jo neesmu ne vizuāls ne audiāls cilvēks, bet jūtu, un šo sajūtu nevaru izdomāt. nav tā, ka es daudz ko un visur jūtu, es neesmu ekstrasenss. jūtu šo, un dažreiz spokus. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2019|11:13 pm] |
|
neduālisti ar savu uzsvaru, ka Dievs ir tevī pašā iekšā, tikai vairo duālismu, imo. jo ja nav ne iekša ne āra, kādā vēl iekšā? ja nav nekas, kas var būt ārā, kas var būt iekšā? |
|
|
| |
[Feb. 7th, 2019|10:27 pm] |
manam tētim ļoti garšoja pankūciņas. viņš bija priecīgs un pateicīgs, kad es tās cepu; tik priecīgs un pateicīgs kā bērns. |
|
|
| |
[Feb. 7th, 2019|10:24 pm] |
|
vispār ir vērtīgi rakstīt dienasgrāmatu, jo lietas, par kurām es šeit cietu septembrī tādos apmēros ka realitātes sajūta sāka kropļoties šās dienas acīm ir nenozīmīgs pārpratums ar ne pārāk svarīgu cilvēku |
|
|
| |
[Feb. 7th, 2019|09:40 am] |
|
bet vispār, ko tieši cilvēki parasti domā, ka vajag būt šeit un tagad? ne taču to, ka vajag visu aizmirst vai nevajag neko plānot? |
|
|
| pazemība iezemē |
[Feb. 6th, 2019|09:45 pm] |
viens garāmgājējs, 19 gadus vecs somu/japāņu dejotājs, rudenī teica, ka viņam patīk būt pazemīgam - "humbleness grounds"
būt šeit un tagad ir dabiski, ja nekas netraucē.
pamanīju, ka Jēzus lūgšanai piemīt spēks pārtraukt vairākus ne-šeit (ego) tripus reizē.
viens no mazajiem brīnumiem manā dzīvē.
agrāk to tā īsti nebiju lūgusi, jo īsti nepiekritu vairākām lietām, kas ir šajā tekstā, līdz pirms dažiem mēnešiem beidzot sapratu, kā tas rezonē ķermenī un prātā, ko tā var mainīt pašā lūdzējā.
visas prakses, ko baznīcā sauc par "mistiskām", ir somatiskas prakses. |
|
|