| |
[Sep. 9th, 2018|01:19 pm] |
jāpieraksta - man liekas, aizvakar spēru soli.
bija nenormāli slikti. vismelnākais melnais atkal atvēries un visu sūc iekšā - draugi sapisušies un bremzē projektus, vaino mani un draud ar izstāšanos; piezvanu vecākiem, viņi slimi un diezgan depresīvi, jūtas vientuļi, saka, žēl, ka es tik ilgi vēl nebūšu, (un es vēl ilgi nebūšu); un V. tipa uzlicis ignore, to visu nemaz nevar uzskatīt, bija "TIKAI SLIKTAIS", un nebija variantu. un tad es sajutu siltu vilkmi padoties. tas bija daļēji nedaudz tā, it kā es piekrītu mirt. vnk atgūlos gultā, uzrakstīju kladē "ir tikai sliktais", un sāku skatīties tumsā. un mani sāka vilkt iekšā, atkrita vārdi, domas, mana stāvokļa skaidrojumi un varianti, visi mierinājumi pazuda, palika tikai sajūta, kā izpuvis caurums kaut kur krūšu rajonā, un tad mani vienkārši izrāva viņam cauri, otrā pusē. es biju aizmigusi, vai kaut kādā depresijas delīrijā, grūti aprakstīt, kā tas bija. atceros lauku šķūni saulē, malkas bluķi, tumšu ieeju mežā, pajaunu cilvēku aveņkrāsas džemperī, kas sēdēja uz bluķa un mēs ar viņu krustojām pirkstus un vēl bija citi viegli pieskārieni, un es riktīgi raudāju, man bija blondi mati un es viņam jautāju - tu esi, ja, tu tiešām paliksi, tu tiešām būsi, viņš neko neteica, un es kaut kādā ziņā zināju, ka tā nebūs, ka viņš tūlīt sāks skatīties telefonā, bet (!progress) nevis tāpēc, ka viņš mani pametīs, bet tāpēc, ka viņš eksistē kaut kādā daudz seklākā realitātes līmenī, kā sega sapnī, un tad mani izrāva cauri. bija gaismas tunelis un tumsas tunelis, un man pamostoties šoreiz nepietrūkst cilvēka aveņkrāsas hoodijā (for the record es bieži sapņos redzu cilvēkus, kas "ir ar mani", un pamostoties viņu pietrūkst). jo viņš ir seklākā līmenī, TĀPAT KĀ VISI CILVĒKI. vai drīzāk, TĀPAT KĀ VISU MŪSU BŪŠANA ATSEVŠĶIEM & CILVĒKIEM. ķermenī joprojām jūtu panikas sekas, bet ir iegūta kaut kāda drošības sajūta. dziļāka par pozitīvām vai negatīvām emocijām. es, tipa, redzēju dievu, de_profundis. man iedeva dieva instrumentu - kā sašķelt ego konstrukciju, valodas struktūru. un tagad, tajā gultā (terases šūpuļgultā), es jūtu tādu savādu vilkmi viņā atkal pagulēt, jo tur atrodas portāls.
ceļš caur tumsu ved caur tumsu.
pret tumsu nevar nodrošināties - nedz ar nepārtrauktu distraction, nedz ar savas drošības un komforta zonas izveidi un kultivēšanu - jo tas viss joprojām ir bēgšana no tumsas. bēgot no tumsas tu patiesībā turpini tajā kustēties. kā melnā medū, palēninātā skrējienā. bet ceļš caur tumsu ved caur tumsu. aiz šīs tumsas ir vēl viena tumsa, un tā ir tumsa, kas ir visa avots. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}