| |
[Nov. 13th, 2014|09:45 am] |
|
šorīt ejot uz darbu man bija vīzija par to, kā visus pretimnākošos ķermeņus izkropļojusi un savilkusi dzīvība. katram sejā ir citu ciešanu ēnas. dzīvot vienkārši ir nenormāli grūti un man ir skaidrs tikai viens, ka jācenšas to darīt vieglāk, bet tas nav iespējams, jo "censties" un "vieglāk" ir pretēji vērsti, un, arī, paliekot mierā, "your body is cutter by knives and eaten by zombies", manā gadījumā pat vēl vairāk, nekā kaut ko darot, jo es nepazīstu tādu "iekūņošanās" stāvokli. arī mirt nav variants jo tas ir "pārāk grūti", lai kā ķermenim riebtos dzīvība, nāve riebjas vēl vairāk; es viņu jūtu kā dzīvības džankiju - nevar ar un nevar bez. kur ir tā jūsu brīvā griba? ja satiekat, pasveiciniet. |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2014|10:36 am] |
|
bet varbút vnk jápagaida, kad apklusís hormoni |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2014|03:24 pm] |
guļu ar seju peļķē, gaidu, kad apklusīs hormoni
laikam vispār KALI trako |
|
|