| |
[Dec. 18th, 2009|11:27 am] |
apollo: Cilvēku vienaldzības dēļ vīrietis nakti salst sniegā.
ak Jēzu, kādēļ Tu nenolaidies tai sniegā un neaizkūri cilvēku sirdis.
(viens no man vismīļākajiem ziemassvētku stāstiem ir par nabadzīgu puisīti ar lielu suni, kurš z-svētku naktī nosala sniegā. vai kāds var atgādināt, kā sauca to grāmatu? latvijas laika izdevums.)
nē, liepājnieki nebija ļauni, viņi vienkārši negribēja nokavēt vakariņas, apgrūtināties, sajust, iespējams, kaut kādu smaku. lai gan nekādas smakas nebija, onkulim vienkārši sāpēja celīši. tāpēc viņš gulēja visu nakti uz vaiga sniegā. ja godīgi, lielākā daļa man pazīstamo cilvēku arī neapstātos. "sagruzījušies", "steidzas", "besis", "iesnas", "nav spēka".
šos ziemassvētkus es gribu vēlēt savai sirdij, jo arī tā ir kļuvusi pavisam salta.
tie ir sniegi, kas ir ieputinājuši lielpilsētas.
tikko žurnālā Spiegel izlasīju: vientulības sērga izplatās līdzīgi kā infekcijas, vakar, sēžot dīvānā, sažņaudzis plaukstā karstu sakē glāzīti, konstatēju, ka jūtas, kas plosa, saskaroties ar pārāk tuviem cilvēkiem, drīzāk sagādā neērtības, nekā uzlabo dzīves kvalitāti, tādēļ bieži ļauju sevi vadīt sātana balsij, kas liek sarauties čokuriņā un noslēgt savas miesas un dvēseles atveres, lai tajās neieplūstu nekāda ārpasaule.
ne mēs kādu nokaujam, nedz iekārojam svešu, grēks mums no pavisam citas puses - slinkums mīlēt.
kāds es biju pirms gadiem diviem? õ, nejautājiet. tad gan man šķita, ka esmu mīlošākais cilvēks pasaulē, tā bija vēlēšanās ņemt, ko izsalkušam prātam ir ļoti viegli sajaukt ar vēlēšanos dot.
( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[Dec. 18th, 2009|01:12 pm] |
To stāstu latviskajā tulkojumā sauca "Nello un Patrašs", bet originālā - "Flandrijas suns", klasisks beļgu stāsts (1872), izrādās, Antverpenē viņiem ir arī piemineklis. Tas bija no tiem bērnu stāstiem, y know, ko vienreiz izlasa un pēc tam vairs nekad nesadūšojas.
 |
|
|