| |
[May. 12th, 2008|10:04 pm] |
|
ak, draugi. ticība neticība, dzīvība nāve. es par daudz ar to visu koķetēju, iestudēju šīs tēmas un uzvedu tās savu neredzamo (un dažu nabaga redzamo) skatītāju priekšā. arvien vairāk šķiet, ka tas viss ir par lielu. tas man traucē attiecībās, nopietni. izrādās, ikdienā cilvēki dzīvo tā, it kā tā visa nebūtu, vai, precīzāk, būtu, bet ne pārāk attiektos uz praktisko dzīvi. neviens neplēš dirsu pušu tā mēģinādams integrēt. nekontrolē savu elpu, dzīvo kā ir. normāls cilvēks dzīvo kā ir. es tikai gribēju pastāstīt par dzīvi neticībā. nu ok, šis vārds par skaļu. PUSticībā. šorīt piefiksēju tādu kā edipa kompleksu: eju un domāju un man riebjas savas domas, šķiet, ka tās nav skaistas. tas konkrēti attiecas uz divām domām, ko izdomāju - "tava kakla dzelzceļš" un "lampa nobālusi griestos mokās". tās nevar būt skaistākas par to, kas jau ir. un apskaužu, jā, šorīt šajā skaudībā ienāca pat tāds kā ļaunums, apskaužu Dievu, ka nekad, nekad, NO FUCKIN EVER nespēšu radīt, pat savā prātā ne, neko skaistāku par to, kas jau ir radīts. apskaužu un ļaunojos! un gribu precēt Mariju (joks) |
|
|