| |
[Apr. 27th, 2008|01:37 pm] |
kā man gāja? aizgāju uz bazn. un tieši tajā brīdī, brīdī, kad mēs 3reiz bijām apgājuši baznīcu un stāvējām baznīcas durvīs un viņš pirmoreiz sāka kliegt "kristus augšāmcēlies", pār mani piepeši atkal gāzās visi pasaules informācijas gigabaiti (man gadās tādi mirkļi; nevienam nenovēlu), iedomājos- "obligāti jātic, lai vispār kaut ko varētu saprast" - un tajā brīdī pārstāju ticēt.
pēc tam aizgāju pie k-k un apdolbījos. no baznīcas atnācu smirdīgs. |
|
|
| |
[Apr. 27th, 2008|01:40 pm] |
|
nepārprotiet mani. es vienkārši neticu sev, ka es patiešām ticētu. manuprāt, es tikai koķetēju - šo esmu dzirdējis no nelabvēļiem, un tikko tam noticēju, es esmu šobrīd līdz galam noticējis visiem, kas man netic. es neticu sev, ka mīlu, neticu sev, ka esmu labs un neticu pat vairs ka ticu. es sev neticu, es sev neticu. |
|
|
| |
[Apr. 27th, 2008|01:42 pm] |
|
nākamajā mirklī atnāca BAILES PALIKT VIENAM. lūk, beidzot tas ir klāt. biju daudz par tām dzirdējis. tikai apkārtesošie cilvēki man šobrīd dod atskaites punktu. es saprotu, ka tas ir īslaicīgs risinājums, nemāciet mani. |
|
|
| |
[Apr. 27th, 2008|01:45 pm] |
|
ja ticība ir mirklis asiņu ik brīdi, tad neticība ir kā mūžība smilšu. |
|
|