|
[Feb. 19th, 2007|09:05 am] |
viena no tā sauktajām, ha, ha, bērnības traumām, kas mani padarījusi arī par sliktu cilvēku, ir lūk, kāda. gadījās, ka tad, kad raudāju vai atļāvos bērna dramatismu, kā, piemēram, sastrīdoties skriet mežā un krist sūnās raudādams, mani nevis žēloja bet smēja. vai arī - kad nācu izplūst nožēlas asarās, teica, lai beidzu tēlot. 'ak, aktieris', teica. un ka es te tagad izliekos nožēlojam, lai mani laistu ārā spēlēties, bet īstenībā neko nenožēlojot. varbūt, ka taisnība bij, jo ko tad bērns var nožēlot, bērns ir dzīvnieciņš, viņš raud tikai bailēs no soda, bet pats jau to nezina. atceros šo sajūtu jau kopš 4 gadu vecuma, kopš dienas, kad sēdēju ieslēgts skapī par to, ka iešāvu mammai pa aci ar plastmasas burtiņu, no ieroča, kas bija pagatavots, ievelkot balonam dibenu uz iekšu. tajā brīdī man radās plaisiņa tāda, kas stiepjas līdz šai dienai. ne skumjās, ne priekos, nespēju noticēt savam īstumam. un arī par citiem mēdzu pasmieties, par cilvēkiem, kas raud. pārmest pašžēlošanas mazohismu. viebt degunu par sieviešu (dzīves) prozas žanru "asara kā arguments" bet tas viss nav bijis pareizi, klausies. kā man ir mācīts zaudēt vienkāršību, kā man tas ir iemācīts. pat Dievs nesmejas par cilvēkiem, kas raud.
"Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības."
1. Jāņa 1:9 |
|
|