Tieši tādas brīvdienas kādas sen jau biju vēlējusies. Roadtrip uz nezināmu pilsētu,redzēti lauki un dabasskati kā no filmām,kas man kā rīdzeniecei ir elpu aizraujoši ^_^
Ar viņu ir tik viegli kā neravienu citu cilvēku, man negribas neko slēpt,jo man nav bail,ka man pārmeīs vai,ka mani nesapratīs. Attiecībās jau lielākās problēmas rodas jau no mūsu iekšējām bailēm, bailēm sāpināt otru vai izdarīt kaut ko ne tā, bail,ka pārmetis.
Es varu lepni atzīt,ka šoreiz,tiešām ne no kā nebaidos.
Tāpēc mums kopā ir tik viegli. Jā,zinu mēs tiekamies tikai trīs nedēļas,bet sajut,ka būtu pazīstami jau sen.
Šodien iepazinos arī ar viņa māti,kura bina fantastiski atvērts cilvēks ar viņu bija tik viegli runāt, es varēju būt es pati.
Šobrīd esmu jā,laimīga, laimīgāka kaā jeb kad, kaut gan dažubrīd šaubos vai esmu to pelnījusi, es ašj,aši tās domaas aizdzenu prom, jo god damnit esmu tik daudz laba darījusi citiem un turpinu to darīt, arī man pienācis laiks vienkāršk no sirds pasmaidīt.
Svaigais gaiss man plaušās,jaunas atmiņas, jaukas sarunas. <3
Dobele ir varenskaista pilsēta.
Esmu sapratusi to,kad man būs sava ģimene, tā nedzīvos Rīgā.
Latvija ir tik daudz skaistu vietu!! Roadtripi būs un daudz.
I love my home. I love living.

So me.

Gadiem krātā pieredze un atmiņas, viss kas dalīts šeit tikai izredzētam cilvēku lokam, nu jau tagad pēc šī žurnāla 6,5 gafu jubilejas, šķiet savādi pareizi nepareiza. Mēs visi sakam un tam arī ticam,ka cilvēks jau savā būtībā nemainās,bet savu skatu uz dzīvi, savu mindsetu, savu attieksmi patiesībā ar gadiem mainam gan. Raksturs ir cita lieta. Tas pa lielam arī nemainās,bet mēs iemācamies savas slliktās un labās īpašības izmantot,tur,kur tās labāk iederētos,manuprāt. Man negribas teikt gluži kontrolēt,bet vairāk gan pareizāk pielietot. Es domāju,ka esmu ļoti izmainījusi savu skatu uz dzīvi. Neuzskatu,ka turpmāk slēpšu savas kaut kādas pārdomas vai dzeju ko mēdzu savā cibā ierakstīt. Jo pa lielam, man tiešām ir gluži vienalga vai kāds piekrīt manam viedoklim vai strikti uzskata savādāk, tas tieši padara interesantas sarunas ar cilvēkiem. Man patiesībā patīk,ka manu patiesību reizēm laauž un pierāda pretējo, tādējādi es mācos. Cenšos kļūt par labāku cilvēku un atvērt savu prātu arvien plašāk. Nav man nekādu ekspektāciju,kas būs vai nebūs šajā cibā turpmāk,bet man vairs nav ko īsti slēpt,vēlos būt atklāta pret pasauli un lai pasaule ir atklāta pret mani. Ar šo burvīgo ceturtdienu, pasludinu,ka nolādētā lieta ir izlīdusi no alas un skapja un gatava jaunam dzīves posmam. Priekā!

Ashtrays and heartbreaks
I lost some, let's toast to one
So put 'em high, let's reminisce
You're gone, but you never miss
Ashtrays and heartbreaks
I lost some, let's toast to one
So raise a glass to the memories
Set 'em free and fill up all those ashtrays
Fill up all those ashtrays


Tomorrow when you wake up and realize life ain't fair
Throw it back, and make the whole world disappear
You never miss what you had until it's gone
When it's right, something always will go wrong

Mans rakstnieka gars mostas,bet rokas nespēj parakstīt šajā pilsētas steigā.
Tik ko gribas jums pavēstīt un tajā pat laikā neteikt neko,tik veikt piezīmes sev.
Dzīve tāda savādāka šķiet,kad savu prātu apzinies vairāk nekā jebkad.
Vakar tāda filozofiskā pasedēšana sanāca ar random cilvēkiem un manī pamodās iedvesmas vai pārdomu gars īsti nezinu.
Vienmēr jau visu var vienkārši uz pilnmēnesi norakstīt,bet nē

Jūtos tik sasodīti brīva un beidzot pieaugusi.
Esmu mainījusies uz pavisam citu, pozitīvu cilvēku,
un mainoties man, pasaule man apkārt arī ir pārsteidzoši
pārvērtusies uz lielisko pusi.
Mīlu sevi, savu dzīvi un cilvēkus sev apkārt. ^_^

Turpmāk teksts, nosperts kaut kur no interneta, bet parakstos zem katra vārda.
Viss precīzi par mani, manām jūtām iekšējā pasaulē.

I have had several sexual partners in my life, but I won’t tell you how many, because it doesn’t matter. It could be in the thousands, and it wouldn’t make me any less cool to go to lunch with. It wouldn’t make me any less terrible at ironing a shirt. It wouldn’t make me any less likely to love shitty reality television I know is bad for me. Who I am and what I offer to the world has nothing to do with how many sexual partners I’ve had, and I’m not interested in justifying myself to someone who will have already judged me anyway. As much as I’d like to comfort you with some notion that I’ve been impossibly chaste up until the moment I find the “right” man to “complete” me in some way, I must tell you that I haven’t been waiting for anyone. I’ve been living my life exactly as I want to since I’ve become sexually active, and my choices weren’t made to impress an arbitrary committee of judgmental assholes.
In fact, I’m not sure if I’m ever going to find the “right” person for me. I’m not even sure he exists. But I’m also not interested in spending any time waiting for a hypothetical person, or preserving my vagina in formaldehyde until he gets here. I am interested in my career, my friends, my apartment, getting a dog someday, and learning how to ice skate better. I have an entire life to attend to which does not revolve around how close I am to getting married, and I believe I am happier for it. If that means I go out on several dates that lead to nothing, just for the hell of it — I’m okay with that. If that means that I sometimes just have sex with a booty call because I want to have a good orgasm and take my mind off things for a while — I’m okay with that. My time is not spent waiting for anyone to validate me, because I am here to validate myself and my own choices. If I happen to find the love of my life along the way, great.
I am going to have sex again soon. It may not be with the kind of person you think I should be “giving my body to,” but I’m going to do it. I might be wearing a short skirt and too-dark lipstick and cleavage that screams “I’m looking to get laid.” And it might not be the best sex of my life, but if it isn’t, I’ll go home and take care of myself with one of the several vibrators I am not ashamed of owning. Because my sexuality has absolutely nothing to do with you, and where my latest orgasm comes from has nothing to do with the great things I will do with my life. So call me a slut all you like, because I already know I am one, and it’s fucking awesome.

Yes, I'm talking about you S., my friend and me too.
Lately I'e been thinking much about relationships with someone,
Relationships in general...
Observing people I know and hearing stories and knowing people you know,
I've come to conclusion.
You and me, if we have good relationships with someone, doesn't matter who.,
we get so attached to them, we feel when that person thinks we're important to him or her.
We FEEL, what this person FEELS, happy or sad, peaceful or angry, every feeling possible.
And my resume is that this empathy, in the level you and I have.
It's so horrible. It's so horrible when it comes to the point when relationships come to the end,
or we are just to tired to be there, or we just want to go our separate ways.
it's sooo devastating and emotionally hard to deal all your staff inside your heart, mind and body...
and all of that emotionally being attached and feeling everything, that other person feels.
And when it comes to the point, where yo have to decide, have to chose between you and person you feel connected to,
even if you don't want to feel what he or she is feeling, it's getting complicated.
Because of these reasons:
1) You don't want to be heartless asshole, you don't want to be judged by other people because you love yourself and chose yourself
2) if you do chose yourself, anyway you get hurt, because you feel all the pain from other person, at least time heals
3) We were grown in complicated society, where choosing yourself and loving yourself is not a crime, but in the same time you have to CARE about everything, and like I said, people like us with such a huge empathy, this is enormously hard and painful.
4) the funny thing is, from what I have observed in years is that, it's such a rare thing to meet someone with big and kind heart like ours :)
Only few people I know are so, kind, loving and sweet like you S. and me of course. And I like that about us, empathy shouldn't ruin our lives, we both need to learn to use it properly, trying not get hurt.

So OVERALL,
We should FUCK society, try to FOCUS on our own feeling and problems, put ourselves FIRST, and go FORWARD, and never look back.
Empathy is rare, and we have to learn to use it and enjoy the positive vibe from it!

Fuck,
Focus,
First,
Forward.

Baudpilns vakars no visu veidu baudām ko vien varam iedomāties, atskaitot fiziskās baudas.
Šonakt fiziskais ķermenis nav klāt ar mani.
No atmiņu jūras, trīcošām dvēseles stīgām, fantāzijas un realitātes mikslis, līdz jaunu ideju, domu sacerējumu radīšanai.
Tāja visā ir tik daudz baudas.
Tik dažādas.
Kā izskatītos bauda, ja to uzzīmētu? Vai tai būtu forma, krāsa? Tieši otrādi varbūt visu baudu kopums ir skaņa?
...
turpinājumā kautkas izpīpēts

Kliedziens pēc kliedziena izskanēja viņai galvā
Daži bija patiesi, daži bija tikai bauda
Viņa aizsmēķēja cigareti sēžot uz parasta betona balkona
Tā nakts, tā kliedzienu pilnā nakts.
Ko viņai tā nozīmēja? - viņa domāja, ievelkot dūmu
Tā bija aizmirstības nakts - viņa secina, izpūšot dūmu
Viņai palika vēsi no šīs aukstās nakts,
Tas gan nebija šķērlis cigareti censties uzmest virsū garāmgājējām un aizsmēķēt vēl vienu.
Aizmirstība...- viņa sev galvā atkārtoja, - tas ir pirmais vārds ar ko man asociējas baudas kliedzieni un bauda, kā tas nākas, ka kaut kas tik gaistošs un viegls viņai asociējas ar, ko tik drūmu un nevienam nevēlamu, kā aizmirstība, neviens taču nevēlas būt aizmirsts. Bet aizmirsties patīk visiem. Ironiski gan.
-nosmēķējusi diezgan strauji savu otru cigareti, paberzējusi savu zosādu uz rokas, viņa iegāja savā siltajā un tumšajā istabā.
Apgūlās uz grīdas un nespēja beigt atkārtot sev galvā - aizmirstība.
Tā nav ne lieta, ne īpašība, ne apstāklis. Darbība?
Maska? Kliedziens?
Bauda, tā neatnāk kā doma, tā neaiziet ka viesis. Tā vai nu ir, vai nu nav, konkrētā mirklī.
Tā krustojās ar laimi un prieku bieži vien, bet nekad tā neies paralēli,
Kliedziens gan ir savādāks, viņš vairāk pielāgojas.
Viņa aizvēra acis, ievilka dziļi elpu un... kliedza.