|
|
|
Novembris 13., 2005
19:13 - with sugar sickness, i spy the kidnap kid.... who kids me to oblivion.
esmu dzīvelīga klāt, esmu pusdzīva blakus un tad kad es miršu, piepildīsies visi jūsu sapņi.. cik dramatisks turpinājums - nupat ienāca prātā.... ja nebūtu ienācis prātā, teiktu, ka tikpat nedzīva kā dzīva aizmigtu aiz jūsu muguras, bet tuvumā..
pietrūkst rudens ievadīšanas pie Anetes, vienkārši pietrūkst turienes atmosfēras un.... dzīves. un bauska, bauska tagad atzīmējas ar vēl kādu svarīgu punktu, bet man pie tā tuvāk netikt kā ar solu starpā, bet tieši tā ir burvīgi..
es spēju un gribu paciest lekciju laikā sev acu priekšā burvīgu profilu, burvīgus matus un vispār... atgādinājumu. nu jau varbūt viss tiešais atgādinājums ir zudis, bet ik pa brīdim iezvanās... un dace mani grib vilkt uz turieni pusdienās. ĀĀĀĀĀĀĀAAAAA!! mīļais cilvēk, vai tev prāts! nu ni un ni neiešu es pusdienās uz pirmo ģimnāziju! ..bet to vēl redzēsim. tā ir dace. viņa piekāpjas man, es [sev nemanot] piekāpšos viņai.
piektdien Laurai rindā aiz manis uz grīdas nokrita pildspalvas vāciņš, pēc kura tad es nolīdu no sava krēsla, parāpojot vēl dažiem [tukšiem krēsliem] garām, pacēlu, atdevu vāciņu, gandrīz jau biju atpakaļ savā vietā, ka .... viņš pagriezies uz mani skatās. vienkārši. neatlaidīgi. un tajā nelielajā manā mulsumā es bez nekādas apdomas skatījos pretī.... jo man patīk. patīk viņā skatīties, beidzot ne profilā. pēc tam bija mulsuma pilns, skaidrojuma nevajadzīgs ķeksējums uz lapas malas pie zvaigznes jau pie cita komentāra, kuru tur biju uzlikusi, kad šams savas brilles apkopa... what was that just now?
un jā, man vairs nav bail cilvēku un viņu skatienu.. man dikti bail tiem nodarīt pāri, zinu, ka daru to visu laiku, neapzināti un neapzinātāk, un vienkārši nezinot. un pat ar savu parādīšanos jebkur.. un nožēloju, ka man tā būtu jādara, bet tur nu nekā es nevaru palīdzēt.
un viņi mani zina pēc vārda. es mulst nebeidzu mulst, ka viņi zin. un atceras. un lieto. ak vai, man jāatgūst zaudētais attiecībā pret viņiem.. izņemot dažus, protams. kuriem visu zinu. nu ne jau visu visu... citiem vairāk kā citiem. akk.
ziemassvētki gūst arvien lielāku un lielāku plānojumu un sapņojumu un..
cilvēkam nebūtu doti sapņi, ja nebūtu iespējas tos piepildīt..
kaut kā tā. tā vajag zināt. tā vajag domāt, tā vajag rīkoties!
you want me? fucking well, come and get me.. i'll be waiting
you have found her, now go and get her...
pēdējo vairākas reizes klausījos naktī no piektdienas.. ārprāc, kāpēc cilvēki tā nedara? kāpēc neņem to, kas viņiem pienākas? ..bet laikam ņem, tikai viņi ņem ar vardarbību, bez īstā iemesla... jā, vienreiz nevarēja, bet bija 4 citas reizes, tad būtu varējis.. sirds nelūst, vairs ne.. bet tāpēc jau sajūtas nepazudīs.
the words came on fast, lost in motorcrash..
gone in a flash unreal..
no tā jūs nebaidāties? ..ka viss jūsu kārotais [pat ja nerunājam par cilvēkiem..] vienkārši ņems un izzudīs? ..un jā, vienmēr ir labāk lais vaļā nevis sasiet un ieslodzīt, ja nezin.. nezin, vai kārojas... tas ar jāsecina - nezin cilvēki. tik daudz kas ir svarīgāks. tik daudz kas nesvarīgs ir svarīgāks.
ar laiku.
un es gribu, gribu, gribu rīt uz skolu tik ļoti, kā pat iedomāties nespējat!! viss man tur patīk.. kamēr mani nevelk uz to skolu blakus pusdienās, jā. piektdien es jau izvairījos, jo pazaudēju garderobes numuriņu [vai nu kaut kas līdzīgs tur bija..] aksh nē, numuriņu es pazaudēju jau kaut kad pirms tam.... sēžu pirmajā lekcijā - domāju... "bet ko es darītu, ja pazaudēto to numuriņu?.." un pie garderobes pēclekcijas visu somu caurkrāmēju, lai atrastu.. apziņa, apziņa - biju ielikusi, kur zināju, ka 100 gadus neskatīšos [mapē, kabatiņā, starp papīriem un pāris diskiem.. jebšu pat vēl paša diska kabatiņā.. aksh... jā, depeche mode spalvu cilvēciņs nelabs, nedeva atpakaļ :)], zemapziņa nojauta, ka tā būs un nedaudz jau sāka vārīties..
kaukur šiten ir kaukas... varbūt nesanāks ar šo linku, kā gribētos, bet.. bāc, es improvizēju, nemāku vēl ar jauno forumu sadzīvot :)
un jāāāāā,iwantthaysipfromyourcup..
laikam jau pieradums, ka laiku pa laikam vajag. jau cik ilgi bija, kāpēc tagad ne...
varu iet kādu pēcpusdienu viena pati, paņemt kaut ko jauki, izdzīt atminu garus..
- redz, es pati arī nekur nesteidzot tvert un vākt.. bet nevajag. kārojas, bet nevagag.
bet jokemu?
|
|
|
