|
|
|
Septembris 15., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) coda | 18:44
"pār mani rāpo" sindroms, tas, lūk, ir noticis.
tādas sēnes, šitādas sēnes, sēnes vēl violetākas par manu jaku un visādi brīnumi. arī tādas sēnes, piekuras gribas apsēsties un skatīties. un priecāties, protams.
no kumelīšu tējas, propolisa un trachisana esmu pārgājusi uz paracetamolu un neoanginu.
paracetamols no visiem iepriekšminētajiem ir vienīgais rijamais un es tik sen nebiju talbeti rijusi, ka man nācās grūti.
laikam tomēr jāatzīst, ka ir brīži, kad tāpat vien nevar iztikt.
bet pateikt mājiniekiem nozīmē tikt piepumpētai ar visām zālēm pēc kārtas.
gribas viņai iebakstīt - un ko tu darīji pirms 60 gadiem?! ko darīja tava māte?! SĒNES RIJA? Latvāņus košļāja?! - bet šamie dabiski taču!
:P
mājupdodoties skanēja Adamsa "please forgive me" un nācās atzīt, ka smuka dziesma tomēr, lai gan man viņa argumenti, kāpēc viņam bija jāpiedod, visi kā viens bija [sev] atspēkojami ar šādu: vēl viens dīvanais, tik dīvaini apsēsts, ka pat savu dīvainību viņam tuvumā negribu rādīt.
skumji, bet fakts.
bet ir arī fakts, ka visi tādi nav, tāpēc kādreiz, kad būšu vecāka graža kā esmu tagad, kau arī tā piebilde to faktiski izslēdz.
lai nu kā,
šovakar ceru noskatīties Jēru klusēšanu.
[un izšķirties par Bilija Eliota iegādi - baigi nu baigi es tērējos šīm lietām pēdējā laikā.. :)]
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |