|
|
|
Jūnijs 28., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) coda | 12:32
mans fotoaparāts. atkalredzēšanās. sirsnība, kas viļņo gaisā, jo es viņu ņemu līdzi visur... UN es ieslēdzu skaņu - protams, man it kā patīk vairāk bez skaņas, esmu pietiekami pieaugusi, lai iztiktu bez šāda izklaides efekta.. bet tagad.. katra tā skaņa atgādina pirmo vasaru, kad dabūju savu nabaga digitālo kamenīti..!
...un tagad es tikai vēlos, kaut man būtu cilvēki, ko fotogrāfēt..
kas vēl? ..mājās dzīvot ir mežonīgi jauki. ārprātīgi jauki :) tik neticami jauki, ka esmu izlēmusi, ka ir jāizremontē mana istabiņa!! un pēc iespējas ātrāk - vai joprojām gribu zilās un baltās sienas un grīdu? ..tas ir JAUTĀJUMS, jo viss pārējais tak ir brūns, tāpēc būtu nežēlīgi jauki, ja es ietu uz oranžo krāsu, bet kur tad paliek mans zilais sapnis? ...
secinājums, kas neizriet tieši no dotajām premisām, jo pa vidu ir kaudze implicītu premisu, ko izlaidu..:
visa mana dzīve ir zils sapnis, manā galvā citas krāsas nav.. tad lai iet mana ustabeiņa oranža! vai dzeltena! un jaukie aizskari pat nebūs jāmaina!!!!!
ANETE!!!!
es jau ar skumjām nokonstatēju, ka Tu būsi Itālijā un laikam man pašai vienai būs viss jāsāk, bet esmu gatava sākt tūlīt un tagad, citādi rudeni sagaidīs, nokonstatēs, ka neko nekur vairs nevar paspēt, mamma VIENMĒR atradīs kādu iemeslu, kāpēc viss tas neies nekādā krastā.. bet viss iet krastā, tikai viņai liekas, ka visam jābalstās uz viņas!! nu, viņas palīdzība vienmēr tiek novērtēta, jo es tak nekur un nekad neesmu nekāds profesionālis šajās lietās, bet ja reiz viņa tikai traucē, tad NEKO DARĪT!
un ciba man ir vieta, kur runāt. vieta, kur runāt, jo cilvēki ar mani nerunā. nerunā. bet man ir TIK DAUDZ IEKŠĀ, ka pietiek tiem, kas ar mani runā, bet daudz kas tiem nepasakāms paliek iekšā un lauztin laužas uz āru, bet nav kas ar mani runā!!!
..un laikam jūtos vislabāk, kad man ar nevienu nav jārunā. kad runāju ar sevi - ar cibu. nav nekādu barjeru, nekā. nav sajūta, ka jāizsakās pieklājīgāk, vai arī .. ka jāskan kaut kā.. un es jau tagad runāju tikai par to, kas mani interesē.. dzīvā sarunā tā lieta tā neiet - es nekad nevaru izsekot tam, ko man vajadzētu teikt.. man nekad nav ko teikt.. tikai muļķīgas piebildes un smaids..
ak čiri. galvenais, ka tu vismaz vari izdzīvot kaut kā :) un justies labi - kā tagadiņ!!!
|
Reply
|
|