chrono -

Tas viss tāpēc, ka "es esmu skaista" ir emocionāls nevis racionāls koncepts. Varbūt tikai daļēji racionāls. Vairāk par emocijām un sajūtu, kā kritisku novērtējumu. Ir arī izņēmumi, protams.

Dažreiz atkal tā sajūta ir visai stabila, bet, zinot, ka smagi neatbilsti tikai kāda konkrēta cilvēka ideāliem, pie tam nākas nemitīgi saskarties ar citas, līdzīgas sievietes nonicinošiem komentāriem un ierēkšanu, sanāk tikai viņa priekšā justies nelabi, kaut 90% pārējā laika viss ir kārtībā un valda "esmu virs vidusmēra" sajūta, un tas savukārt var radīt sajūtu, ka sievietei tur vispār nav kārtībā.
Protams, ka runa nav par mani, bet varu paskaidrot, kā tas izskatās no sievietes skatpunkta.
Pat pēc standartiem ideālai sievietei noteikti varētu uznākt kompleksi, zinot, ka skaistuma izpratne kādam ir citādāka, jo gaumes atšķiras, un viņa, redz, ir par garu, par tievu, ar pārāk maz celulīta un pārāk nespalvaina.
Skaistums tāpat nav tikai fizisks jēdziens, jo ietver sevī gaumes sajūtu, grāciju, spēju izcelt sevī skaistāko, visu to, ko sauc par "pievilcību". Ja ir slikts garastāvoklis un gadās periods ar zemu pašvērtējumu, visas šīs lietas būtiski cieš, un tas ir fakts, kas ir redzams arī apkārtējiem.
Savu vērtību skatīt tikai caur šo skaistuma un pievilcības prizmu gan ir ļoti nožēlojami.

Tas, kas attiecas uz izskatu, tiek plaši apspriests, par to joko, runā, to visi redz. Kas ir iekšā, to tā neaprēc un neaprunā, tāpēc tas ir daudz vieglāk.