chrono -

[..]Ūdens būtnes bija noslēgušas ar cilvēkiem pamieru. Tās bija būtnes bez konkrēta vienojoša veidola, ar apziņu un prātu, kas nebija tverami cilvēku dzimumam. Bet pamiers bija noslēgts un Atbildīgais par to no ūdens būtņu vidus iecelts.

Pēc zināma laika, kādu sarkansaulrieta vakaru, uz ūdens virsmas uzpeldēja sadragāts, pusapēsts Atbildīgā ķermenis. Par nelaimi, vienīgās liecinieces šim notikumam bija tikai mazās zivteles, kuras sparīgi knosījās ap līķi.

Nākošā bija diena, kurā cilvēki rīkoja ūdens spēles. Visiem bija izdalīti ūdenī elpojoši caurspīdīgi tērpi, kas ar savu virsmu absorbēja skābekli un novadīja to uz plaušām. Sanākuši bija daudzi un dienas tveice nelika tiem traucēties veldzējošajā zemūdenē. Pēkšņi apkārtne satumsa un ūdens būtnes, kā melna nelaime, aizsedza saules starus un iesāka krāsot ūdeni gardajā asins krāsā. Neviens to nebija gaidījis, tāpēc pretestība bija vāja. Ja neskaita kādu kādu augstmani. Lai gan pats no ūdens nācis, šis kungs bija citādāks nekā uzbrucēji. Kad viņa karietei pietuvojās bezformīgs medūzveidīgs radījums, viņš to ārprātīgās dusmās saplosīja ar saviem varenajiem žokļiem un tūlīt pat no pustukla zivjcilvēka transformējās pievilcīgākā, elegantākā un kareivim piestāvošākā veidolā. Viņš bija piedalījies daudzos karos un, viņaprāt, vārgo radījumu uzbrukums savai personai šo tēlu aizvainoja vairāk nekā apkārt notiekošā asinspirts. Strauji kā zibens, viņš uzsāka frontālo pretuzbrukumu un tā bija diena, kad cilvēki pateicās viņam par savu atlikušo dzīvību saglābšanu.[..]