Božena Chodunska

Esam mājās, kas ir jauki un patīkami. Vilkšana 350 km garumā pie kam pusi diennakts tumšajā laikā ar šito te lokano sakabi (katrā staķikā nopērkamu šņoriņu, kas pamanījās pārtrūkt pēc pirmajiem km) tomēr ir diezgan liels izaicinājums. Vienreiz pašā priekšā ceļu pārskrēja briežu govs, taču jāatzīmē, ka viņa bija rātna un nemēģināja lekt pāri sakabei.
Vienīgā skāde, ka visas drēbes netīras, un rīt jāved jaunkundze uz ierakstu studiju iedziedāt dziesmiņas.

Šī bija lielā Visa Paspēšanas diena. Paspēju aizvest jaunkundzi uz ierakstiem, nodot asinis Donoru centrā (tagad viņu pārtikas pakā donoriem ietilpst tikai vietēji ražotāju brūvējumi, tak ko tas līdz, ja visa tā pārtika ir baisāka par apokalipsi un kopumā der tikai kā uzskates līdzeklis, ko nevajag ēst; un vai tikai tas nav kāds Valsts iepirkums par lētāko vafeli ar palmueļļu, vai ta kāds ir redzējis veikalos vafeles Džeks?!), palīdzēt Līziņai nokomplektēt dāvanu jaunietim astoņpadsmitgadē un izciemoties pati, bet galīgi ne pie astoņpadsmitgadīgā jaunieša.
Līziņa gribēja jaunietim uzdāvināt minibāru, pareizāk, tā saturu, tāpēc apstaigājām vairākus veikalus, iepērkot miniatūrus 0,1 šņabīšus un konjaciņus, un pat odekolonu Saša. Nu ziniet jau, kā tur viņiem vajag.