Božena Chodunska

Es jau sacīju, ka katru reizi mostoties, kad laukā vēl tumšs, ir bail, ļoti bail, nevar saprast no kā, no nāves, dzīves pēc nāves vai vienkārši no iešanas uz darbu, un ir tāds izmisums, ka gribas palīst zem segas, pīkstēt un nenākt laukā. Man nav nekādu negāciju no vakara un nakts tumsas, bet rīta tumsa, lūdzu, nē. Es nevarētu būt slaucēja, rīta ziņu veidotāja vai trolejbusa vadītāja. Vienvārdsakot oktobra mēnesī pl. 6.15 no rīta es varētu ģenerēt vienu depresīvu tēzi pēc otras. Es pilnīgi saprotu Velēnu vecīti, kurš saka: "Tumsa gaismu apēdusi, apēdusi, mēness rāda tukšo pusi, tukšo pusi, lapas melnas, nav vairs zaļas, nav vairs zaļas, lai nav zaļas, kas man daļas, kas man daļas". nevar sapratst, vai viņš to par laiku vai situāciju Dievzemītes politiskajā arēnā.