![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mīļo Garkājtētiņ!
Es vēl nepastāstīju, kā mums ar Līžbetes draudziņiem gāja pārgājienā.
Nu tātad, pirmkārt jau laiks pilnībā atbilda pesimistiskājai no prognozēm. Tikai vienu brīdi kaut kur starp mākoņiem varēja redzēt saulei līdzīgu priekšmetu. Tad vēl laba tiesa bērneļu nebija saģērbušies atbilstoši apstākļiem, lai gan, vispārīgi ņemot, apstākļi bija tādi, ka atbilstošs apģērbs varētu būt vienīgi hidrotērps un pleznas, tomēr, tomēr... īsās bikses un tenisčības diez vai ir labākais bezceļa pārgājienam. Zeme tur ir mālaina, mīksta un pēcāk arī izmirkusi, un virspusē dekoratīvi iespraustā augu valsts lāga nespēj turēt 25 pārgājiena dalībnieku svaru, tāpēc rezultāts ir dubļu brauciens pa nogāzi uz dibena, pēc kā ikviens interesents izskatās pēc šokolādes cilvēciņa.
Man pašai ir gana labi zilumi uz rokām (redzamās daļas), noskrāpēta piere (apmēram kā sendienās, kad gadījās neuzmanīgi nosvilināt dažas sejas daļas ar lokšķērēm) un tad vēl kārtīgi nodauzīts pakaļējais šķiņkis. Tātad, pie kā mēs palikām?
Viens bērns mums iekrita bebru upē, bet operatīvi tika izvilkts (paldies takuzinātājiem par operativitāti) un pārģērbts, tā kā viss čikiniekos. Es arī sapratu, ka esmu smalkai pilsētvidei nepiemērots tanks, jo tur, no kuriens es nāku, iekrišana upē ir samērā smieklīgs piedzīvojums, bet konkrētā bērna mamma gan bija ļoti uztraukusies.
Jaunatne joprojām pārgājienos ņem līdzi čipsus un aukstos gāzētos dzērienus (tēja bija tikai kādām pāris iesaistītajām personām) un daudzi ir diezgan vārgi gājēji, toties izcili vaidētāji - meitenes lielākoties piesauca parasto Oh mein Gott, zēni Bļag dievību.
Man pašai šādi brīvdabas dubļuralliji rauj jumtu, jo tie tak dod iespējupārgulēt šūpuļtīklā un stāvusi radīt sev grūtības un tās pārvarēt, kas norāda, ka būtībā man vieta BAM būvniecībā vai Marsa kolonizācijā (pasauciet, ja jums ir kas kolonizējams, ja), bet baidos, ka jaunatnei gan turpmāk tuvāks būs akvaparks.
Es vēl nepastāstīju, kā mums ar Līžbetes draudziņiem gāja pārgājienā.
Nu tātad, pirmkārt jau laiks pilnībā atbilda pesimistiskājai no prognozēm. Tikai vienu brīdi kaut kur starp mākoņiem varēja redzēt saulei līdzīgu priekšmetu. Tad vēl laba tiesa bērneļu nebija saģērbušies atbilstoši apstākļiem, lai gan, vispārīgi ņemot, apstākļi bija tādi, ka atbilstošs apģērbs varētu būt vienīgi hidrotērps un pleznas, tomēr, tomēr... īsās bikses un tenisčības diez vai ir labākais bezceļa pārgājienam. Zeme tur ir mālaina, mīksta un pēcāk arī izmirkusi, un virspusē dekoratīvi iespraustā augu valsts lāga nespēj turēt 25 pārgājiena dalībnieku svaru, tāpēc rezultāts ir dubļu brauciens pa nogāzi uz dibena, pēc kā ikviens interesents izskatās pēc šokolādes cilvēciņa.
Man pašai ir gana labi zilumi uz rokām (redzamās daļas), noskrāpēta piere (apmēram kā sendienās, kad gadījās neuzmanīgi nosvilināt dažas sejas daļas ar lokšķērēm) un tad vēl kārtīgi nodauzīts pakaļējais šķiņkis. Tātad, pie kā mēs palikām?
Viens bērns mums iekrita bebru upē, bet operatīvi tika izvilkts (paldies takuzinātājiem par operativitāti) un pārģērbts, tā kā viss čikiniekos. Es arī sapratu, ka esmu smalkai pilsētvidei nepiemērots tanks, jo tur, no kuriens es nāku, iekrišana upē ir samērā smieklīgs piedzīvojums, bet konkrētā bērna mamma gan bija ļoti uztraukusies.
Jaunatne joprojām pārgājienos ņem līdzi čipsus un aukstos gāzētos dzērienus (tēja bija tikai kādām pāris iesaistītajām personām) un daudzi ir diezgan vārgi gājēji, toties izcili vaidētāji - meitenes lielākoties piesauca parasto Oh mein Gott, zēni Bļag dievību.
Man pašai šādi brīvdabas dubļuralliji rauj jumtu, jo tie tak dod iespēju