Božena Chodunska

Es te gribēju nedaudz uzmundrināt cilvēkus, kuri domā, ka viņiem nepatīk viņu darbs. Es arī tā vienreiz nospriedu, un stipri saskumu, bet tad man no dežūras piezvanīja draudzene, kura mācījās par māsiņu un gāja praksē, un jā, tobrīd prakse ietvēra cienījamos Māsas-Palīga-Klizmotāja pienākumus. Un viņa saka - bet mani no rīta astoņos sagaida divpadsmit dibeni. Un viņi man vēl saka, māsiņ, jums viegla roka.
Un tad es atkal nolēmu, ka man darbs tomēr siltumā un sausumā un vismaz tiešā nozīmē nekādi dibeni nenāk, tikai pārnestā, bet tas jau ir cits stāsts.

Īstas sievietes arī nekādus bekapus netaisa un labo tikai to, kas patiešām saplīsis! Es pieminēju, ka man ir cienījama vecuma telefons-terminators, un sliktenim labpatikās, ka tiku sodīta par nevērību pret augstām technoloģijām un skopumu, jo manis izslavētais produkts nobira, aiznesot sev līdzi kapā daudz un dažādu info, kas izrādās, bija saglabāta telefonā nevis uz kartes (jo kam tad tādai mājsaimniecei karte ar lielāku atmiņu, vai ne), un es tagad diezgan stipri ciešu, jo tā uz sitiena nevaru piezvanīt nevienai no divām skolotājām Dacēm, nedz arī nevienai no divām Elīzas mammām, un tā kā gandrīz nevienu numuru neatpazīstu no skata, atsaucos uz zvaniem pagalam oficiālā balsī pat radiem (Allo, Božena pie aparāta!), un sazin kas tikai man kalendāros bija ierakstīts, un kas tikai nebija safotogrāfēts (droši vien vilcienu saraksts Rīga-Skulte un laiks, kad pagalmā pieved pienu), un kādas tikai smalkas īsziņas nebija pieglabātas (Atved maizi un kečupu!).
Tā kā mirons nav ieslēdzams, man laikam neizdosies izvilināt zudušo informāciju caur zondi, ja vien neaiznesīšu to pie kāda meistara Koļas uz Latgalīti.