Božena Chodunska

Es te jūtos kārtīgi kā обиженная злою судьбою, jo es arī dikti gribēju braukt ar laivām. Lūk, vīri jau uz ūdeņiem, nē kur jau, sacēluši teltis, sēž kā kovboji pie ugunskura, dzer tēju vai šņabi no bleķa krūziņām, stāsta stāstus, zvaigznes skaita. Gan jau kādam būtu līdzi melnais kokvilnas Ogres treniņtērps, apmēram tāds pats, vai TAS PATS, kurā viņi gāja spert benzīnu apmēram 1990. gadā, vienvārdsakot viens vienīgs spēks un daile.
Bet (Dagnijas balsī) kādam jau arī jāstrādā, un jāpieskata Līžbete, kura vispār vēl nav pārvilkusies no getobasketa un kādam jau jāsavāc mazā jaunkundze, kad pārbrauks no nometnes, tāpēc, mīļo Visumiņ, nākamajā dzīvē es gribētu piedzimt par vīrieti. Apsolītie hipotētiskie sieviešu labumi, kā vairāki orgasmi pēc kārtas un garāks dzīves ilgums, tomēr neko nerullē.
Un tagd, Visumiņ, es jau saprotu, ka pēc šādas atklātības jāsagatavojas uz kādu atbildes padlu, droši vien man sāks augt ūsas.

Man istabā ir irsis. Tā kā jau stundu nav izdevies viņu izskicināt laukā, nāksies sist ar ceturto varu. Bet sēž aiz skapja neaizsniedzamā vietā.