Božena Chodunska

Šorīt no rīta veikalā redzēju puiku, kurš ne tikai izskatījās pēc Mortena Harketa (ja nemaldos, tā sauca marcipāna zaķi no AHA), bet arī bija tā saģērbies. Un tad pavisam nesen man garām kabrioletā padārdināja divi puikas, nu bet tiešām puikas, ja, nevis „kretīni manā vecumā” (tā ir kultūrvēsturiska atsauce, jūs tak zināt Dagniju), kuri klausījās Depeche Mode kaut ko vecu un „na ļjubitjeļa”, ja galīgi nemaldos, tad „Here is the house”. Nu kurš to vispār klausās 2011. gadā, izņemot īpašus вечерa вспоминание лучших времён?
Un tad, ja apskata labu tiesu veikalā nopērkamos prikidus, par kuriem mazākā Chodunskas jaunkundzīte saka, maman, vai jūs gadījumā neatrodat, ka tas ir ļoti smukiņi, man jāsaka, Mein Gott, das ist aber ein de ža vū, Grethen, es tak to jau vienreiz valkāju kaut kādā tur piektajā vai astotajā, un tas ir manuprāt galīgi riebīgi.
Līdz ar to es tā saprotu, ka astoņdesmitie gadi, kad mūzika Volfiņa vārdiem bija elektroniska un mode kretīniska, ierodas pie manis paši un vajā mani, līdz es tajos uzsūkšos vai kaut kā tā.

Kamēr man te darbā viss sakāries, vēl izstāstīšu, Mīļo Garkājtētiņ, ka Žimmaels vakar bija atbraucies līdz mūsu pieticīgajam dārza namiņam un nodarīja visas lietas. Vienigais, ko viņam varēja pārmest, bija alternativa laika plūduma izpratne, jo solījās braukt pēcpusdienā, tak ieradās astoņos pulksteņos no rīta, ja, tādejādi pārsteidzot manu raibo radu saimi visus naktsmicēs un negližē. Ja nu vēl kādiem dārziņu apdzīvotājiem spiesta vajadzība, man tagad ir veselu divu krietnu asenizatoru telefōnu numuri pierakstīti.
Starp citu, savas vizītkartes viņi drukā uz ļoti cieta, viegli brūna papīra.