Dažreiz ir tā, ka no klusēšanas vārdi sāk skanēt, dakter, jā gan, galvā. Nu tas ir tā, ka es ļoti ilgi klusēju, tas ir patiesībā es it kā runāju, bet ne pa īstam, gvelžu visādu tuftu. Un vispār, man bail, ka aiz nerunāšanas es būšu kļūvusi pusmežonīga un tramīga, un varu sarunāt kaut ko netaktisku, piemēram, ja kaimiņam būs saslimis sunītis, es neko ļaunu nedomājot varu pastāstīt, kā reiz sanāca manam kaķītim, kurš nomira, tā lūk, jau sen sen.
Tā rodas tās balstiņas galvā, un tā cilvēks zaudē runasspēju. Tāpēc runājiet un stāstiet stāstus.
Tā rodas tās balstiņas galvā, un tā cilvēks zaudē runasspēju. Tāpēc runājiet un stāstiet stāstus.