Božena Chodunska

Atrasto siera gabaliņu Lielā Pele var nograuzt 5 minūšu laikā, Vidējā Pele ar to tiek galā 10 minūšu laikā, bet Mazajai Pelītei vajadzīga vesela pusstunda, lai apēstu šo hipotētisko siera gabalu (neprasiet man, kā par to var pārliecināties, ja šis siera gabals tak jau hipotētiski ir apēsts, acīm redzot mums darīšana ar modernu peļu dzīves simulācijas modeli).
Aprēķiniet cik ilgā laikā šis te kvantu siera gabals pazudīs (vismaz mūsu dimensijā), ja pie darba ķersies visas trīs peles.

Nu tad tā ar to cikliskumu - vispirms manai dzīvei pienākas būt cikliskai tāpēc, ka esmu meitenīte nevis puisītis, tāpēc man katru mēnesi pienākas cikliski sajust sevī... (un tagad kaut kā dzejnieku vārdiem pa smalko, labi)...plaukstam un vijamies sievišķo spēku mežonīgās liānas un plūstam kaislību duļķainās un krāčainās upes, dziedāt slavas dziesmu dabai un mūžīgajai augsmei....
BET! Es esmu aplaimota ar papildu cikliskumu, kas atgriežas kā gaidīts pavasars un atjaunotne pēc ziemas stinguma, un loks noslēdzas un sākas viss no gala, un čūska rij savu asti, tāpēc esmu Gredzenu Pavēlniece Dubultā no Dieva Žēlastības, jo tā nu ir gadījies, ka vairāk kā jauno žurnāla "Rabotņica" numuru es katru mēnesi gaidu algas dienu, lai atkal sajustos kā Cilvēks Ar Līdzekļiem, kurus izbarot rēķinu negausīgajai čūskai, ar kuriem aizbērt mīļo bērnu vēlmju nepiepildāmos kambarus. Un tā mēs ar cikliskumu esam saistīti neredzamām saitēm. Līdz vienu no mums paņems nāve.

Tad kad nodzīvo šitik daudz gadu, kļūsti pats sev ne gluži stomatologs, bet vismaz psihoterapuets gan (lōģiski, jo neviens cits jau tevī neko negrib klausīties!), un tad tu sāc ar ar to gultā čurāšanu ja ne lepoties tad vismaz nepiļīt sevi par to. Ir tak pilnīgi skaidrs, ka es nevaru noskriet maratonu ne tāpēc, ka būtu kāda tur mīkstā, bet tāpēc, ka neiru gana trenējusies, un perzoniskā dzīve sastāv no sporta kluba un trauku mazgāšanas ne jau tāpēc, ka es būtu jocīga, bet tāpēc, ka pasaule tak ir traki liela un divi pareizie cilvēki nemaz nevar tā vienkārši sastapties, vai ne ko, un pirmdienas rītā ir japierunā sevi aiziet uz darbu tāpēc, ka, kā jau vienojāmies, pasaule ir dikti liela un pareizais darbs ar pareizo cilvēku arī tik viegli nevar sastapties, un bērni ir tik neklausīgi tālabad, ka brīvi audzināti, un brīvs gars, kā zināms, lidinās kur pašam tīk, un nekas nav zvaigznēs ierakstīts, un pat ja ir (nu, ierakstīts), tad jau ne tik neko nevar darīt, tad jau tu cilvēks tik un tā esi nolēmēts ar uz to, un, lai ko darīdams, katastrofa vien sanāks. Par ko arī iedzersim.