Božena Chodunska

Es te tagad par sevi uzrakstīšu, Dakter, ja? Ne par Rajona faunu vai floru. Nu lūk, redziet, darbā visi mani istabiņbiedri domā, ka man vajadzētu iet uz kādu Comedy Club izpildīties. Tajā laikā, kad nav iegrimuši Lietās un Papīros, mani kolēgas vislaik smejas par to, ko es saku. Mūaaaaahaha, vai pasaki vēlreiz, vaidieniņ, cik smieklīgi. Parādi vēlrezi šito... mūaaaahhhh. Nu labi, Dakter, es atzīstu, ka es esmu mazlietiņ jocīga un būtībā frīks, apmēram kā Luna Mīlaba, katrā ziņā galīgi ne cēla matrona ar nēzdogu, bet ne jau tik, un manā pusē visi tādi, un mājās mēs tā runājam no mazām dienām, un nevienam pat smiekli nenāk. Un patiesībā kā viņi var zināt, ka tā nav mana nopietnība, koa, varbūtās es esmu kā Brdžita Džonsa, jo es nokrītu un kaut ko sasitu vai nu sev vai citiem vismaz reizi nedēļā? Jā, un, kā saka, In some cultures what we do is supposed to be normal. Un to savu intīmo humoru es darbā nemaz nelietoju, Diessargi, nu tos lokālos, endēmiskos jokus, tāpēc es vispār nesaprotu, par ko viņi te, jo es nemaz nejokoju. Man vienkārsi tāds izskats. Teikšu, ka bērnībā kaķis novilka mani no galda.