Romanķika, ibio
Vakar man bija romantiskais vakars – tas nozīmē, ka es biju uz sporta klubu patirināt kājas un pabīdīt svarus (es drīz varēšu lauzties uz rokām), tas nozīmē arī to, ka ledusskapī atradās pudele parasta spāņu vīna (parasta tāpēc, ka šodien sāp galva no tās romantikas)un televīzoros atradās „Krēsla”, ko domajies, es nospriedu, ka ienaidnieks jāiepazīst no iekšpuses un jānoskatās. Nu žutkaja romanķika, pie tam politkorekti, viens vampīrs bija melnādainais amerikānis un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, vilkacis ir kontinenta pirmapdzīvotājs, un arī man tagad ir skaidrs, ka, citējot Vedjmah Kārlīti, „ir labie vampīri un sliktie”. Un visa tā erotika tāda ar samocītām sejām, bet laikam, ka tais 17 gados jau tā arī bija, mūsu pusē gan galvenokārt bija 2 problēmas – vai nu nebija, ar ko, vai nebija kur. Līžbete, būdama lietišķā, drīz uzlika Krēslai mīksto un aizmiga, bet mazākā Chodunskas jaunkundze izrādījās produkta mērķauditorija, un tagad man būšot jāpērk visi krēslainie diski, lai viņa var skatīties un ak....
Jānugan, un tad es garadarba iespaidā sāku tīstīt atmiņu kamolīti un pārdomāt, vai tādi irracionāli romantiski stāvokļi gadās arī ar parastām meitenēm un tantēm, kas nesaietas ar vampīriem, bet parastiem puišiem, un tad es izveidoju savu personīgo romantisko situāciju situāciju topu, (nu labi tur puse vispār konfidenciāla, jo viņi tak vēl ir dzīvi droši vien, un es tak negribu runāt ar viņu advokātiem, ja), bet beigās sanāca, ka absolūts līderis bija atrašanās kādā 30. decembra naktī uz dzelzceļa tilta spraišļiem pašā, pašā augšā (tas tilts, kas pāri Juglas upei starp Ķīšezeru un Juglas ezeru) kopā ar parastu puisi, kas tomēr nebija pavisam parasts, jo kā gan citādi viņam varētu ienākt prātā tur kāpt. Jā, un vējš bija ledains un ķerstīja manus svārkus, un rokas sala, un mēs tur sēžam uz tiem spraišļiem ciktur daudz metrus virs sliedēm un ciktur vēldaudzvairāk virs ūdens, un tad mēs... nu jā bučojamies, un tad vienkārši sēžam un skatāmie uz ugunīm pāri Juglas ezeram. Un tad pēkšņi puisis saka: „Tās lampas. Kā man tās tagad gribētos sašaut.” Un lai man kāds tikai tagad pasaka, ka tas nebija romantiskākais, ko viens vīrišķis var pateikt un vispār romantiska situācija.
Jānugan, un tad es garadarba iespaidā sāku tīstīt atmiņu kamolīti un pārdomāt, vai tādi irracionāli romantiski stāvokļi gadās arī ar parastām meitenēm un tantēm, kas nesaietas ar vampīriem, bet parastiem puišiem, un tad es izveidoju savu personīgo romantisko situāciju situāciju topu, (nu labi tur puse vispār konfidenciāla, jo viņi tak vēl ir dzīvi droši vien, un es tak negribu runāt ar viņu advokātiem, ja), bet beigās sanāca, ka absolūts līderis bija atrašanās kādā 30. decembra naktī uz dzelzceļa tilta spraišļiem pašā, pašā augšā (tas tilts, kas pāri Juglas upei starp Ķīšezeru un Juglas ezeru) kopā ar parastu puisi, kas tomēr nebija pavisam parasts, jo kā gan citādi viņam varētu ienākt prātā tur kāpt. Jā, un vējš bija ledains un ķerstīja manus svārkus, un rokas sala, un mēs tur sēžam uz tiem spraišļiem ciktur daudz metrus virs sliedēm un ciktur vēldaudzvairāk virs ūdens, un tad mēs... nu jā bučojamies, un tad vienkārši sēžam un skatāmie uz ugunīm pāri Juglas ezeram. Un tad pēkšņi puisis saka: „Tās lampas. Kā man tās tagad gribētos sašaut.” Un lai man kāds tikai tagad pasaka, ka tas nebija romantiskākais, ko viens vīrišķis var pateikt un vispār romantiska situācija.