blond

blond @ 21:29: Bet vislabākais ir tas, ka mamma smejas. Viņa smejas par piečurāto gultu, kad es saku, - oi, kā tu laid, kas par strūklu tavos gados!, - un smejas, kad tikko ir apraudājusies par to, ka es viņas slimo, sāpīgo roku esmu neuzmanīgi izkustinājusi, un par to, ka galvai nav labi ne pa labi, ne pa kreisi. Un smejas viņa tiešām sirsnīgi, kā mazs bērns. Un par to es viņu ļoti mīlu un tā es arī gribētu, ja neizdosies nomirt uzreiz un pēkšņi. Bet nu man, šķiet, ir visi dotumi kļūt par neciešamu, ļaunu un riebīgu slimnieci.