Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 21. Novembris 2010

Zvana no rīta man draugs un stāsta, ko vakar darījām. Bļāviens, labāk nebūtu stāstījis! Mani pēdējā laika black out'i mani drīz iedzīs apkaunojumā :D Ir versija, ka esmu nogurusi no ikdienas darbiem. Ir iestājies pārsātinājums gan darbā, gan ballītēs. Varbūt. Bet es nevaru apstāties.

Un tātad ... mūsu vakardienas maršruts un izdarības (ar kurām es tiešām, tiešām nelepojos) izskatījās apmēram šādi:
Staro Rīga -> "Aptieka" -> "Franči" -> "Pulkvedis" (kur mūs neielaida iekšā un kur par to es gandrīz iekrāvu apsargam) -> un šeit sākas daudzas jo daudzas vietas, kur mūs nelaida iekšā un ko es vispār neatceros.. bet esot bijuši "Cubā" (tur ielaida)-> "Space Dog" - ko es jau atkal atceros, vismaz puslīdz atceros -> te bija vēl kkas -> nodevīga SMS nepareizajam cilvēkam vēsta, ka vakar biju pie Daugavas. Nezinu, kāpēc. Bet manā īsziņā ir teikts, ka ir (c) smuki -> mājas

Čoms, gardi smejoties, pa telefonu vēl pastāstīja, ka es vakar esot arī gribējusi ļoti ar viņu bučoties *, ko es neatceros un par ko es noliecu galvu un nokaunos. Loģiski, ka es pajautāju viņam, kā viņš vakar uz to reaģēja... Un viņš, smejoties vēl trakāk, atbildēja: "Nu, tad mēs pabučojāmies!" Nu, labi, ka es negribēju vēl vairāk. Varbūt gribēju. Labi, ka viņš ir labs draugs, citadi nesaprastu.
* man patīk vārds "bučoties" - amizanti skan :)



Par to visu man ir tikai 2 secinājumi:
nothing good happens after "franči" &
nothing good happens after 2 am.

Kad gribas tik daudz ko, bet nevar dabūt pat mazumiņu. Tad uznāk melanholija. Un tad ir jāiedzer vīns. Un punkts.