Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 24. Janvāris 2010

Vai zinājāt, ka smaržas atmiņa ir visspēcīgākā, visnoturīgākā no atmiņām? Ne dzirdes, ne garšas atmiņa nesaglabājas tik ilgi, nerada tik spēcīgas un izteiksmīgas asociācijas. Kā ir ar redzi? Redzes atmiņa vairumam ir ļoti izteikta (arī man), bet tā neradot tik emocionāli iedarbīgas asociatīvās ķēdes kā smarža vai kāda balss. Turklāt tam, ko redz acs, parasti tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība, ko vairāk pārrauga prāts; bet smarža daudz biežāk atmiņu krātuvē tiek noguldīta tīri netīši, to pat neapzinoties, un tikpat neviļus tā jebkurā brīdī, kad to sajūtam, rada piepešu emocionālu un dažkārt instinktīvu ceļojumu pa kādiem seklāk vai dziļāk noglabātiem atmiņu pavedieniem.
Zinu cilvēkus, kuri, izdzirdot kādu konkrēta cilvēka balsi, kas acīmredzami kādreiz pagātnē ir atstājusi paliekošu un, cerams, patīkamu iespaidu, vai balsi, kas tai līdzinās, kļūst burtiski vāji. Citiem tā ir ar kāda cilvēka vai vietas smaržu. Un, redziet, ne vienmēr pēc gadiem konkrētā balss vai smarža asociējas ar noteikto cilvēku, vietu, notikumu, bet gan gluži vienkārši ar ko ļoti patīkamu. Un tajā brīdī aromāts vai skaņa iegūst patstāvīgu, neatkarīgu lomu un nozīmi atmiņu vācelē. Un ik pa brīdim pilnīgi negaidīti un spēji "uzpeld".

Esmu izdzērusi divus 'džintonikus', uzpīpējusi ūdens pīpi, risinājusi jaukas sarunas ar savu šīsdienas biedru morphine un tagad, pēc šīs mini bohēmas, ar ilgām gaidām eju uz teātri.