|
4. Jun 2026|08:31 |
"Viena no lietām, ko, pieaugot un attālinoties no pasakām esmu sapratusi, ir tā, ka jā - drosmīgas un neatlaidīgas sievietes ir cīnījušās par mūsu tiesībām un cīnījušās ļoti smagi, taču mēs tās ieguvām tikai tāpēc, ka spējām pārliecināt pietiekami daudz krietnu mūsu sabiedrības vīriešu, ka šīs tiesības mums būtu jāpiešķir. Un arī tāpēc, ka vispār bija pietiekami daudz krietnu vīriešu, kurus varēja pārliecināt.
Nav nekādas kosmiskās Tiesību Fejas, kas pamāj ar burvju nūjiņu un viss ir atrisināts. Tas ir nepārtraukts sarunu un vienošanās process. Un mums ir jāvienojas ar tiem, kuriem ir vara. Sievietēm, pat ieņemot varas pozīcijas, šī vara zināmā mērā ir iluzora, jo, atņemot demokrātiskos instrumentus (kurus var zaudēt vienā acumirklī), vīriešiem galu galā pieder fiziskais spēks.
Tāpēc mūsu brīvība un tiesības ir atkarīgas no tā, ka mēs tās nepārtraukti no jauna aizstāvam un pārrunājam un no tā, ka pietiekami daudz vīriešu tam piekrīt.
Mums tas nav jāiztēlojas, mēs varam redzēt, kas notiek, piemēram, Afganistānā. Sievietes savu pakļauto stāvokli tur nav izvēlējušās brīvprātīgi. Taču pat tad, ja viņas cīnās, nav pietiekami daudz vīriešu, kuri uzskatītu viņas par līdzvērtīgiem cilvēkiem, lai šī vienošanās un pārliecināšana dotu kādu rezultātu.
Daļa cilvēku - īpaši daudzas sievietes - šķiet, ka to nemaz nesaprot un uzvedas tā, it kā mēs varētu mūžīgi lidot, sēžot uz kāda maģiskā tiesību paklāja, kas pats no sevis mūs nesīs uz priekšu." |
|