Palasījos īsās atziņas iekš www.feini.lv, izlasīju tādu tekstu:
"Nav nekā ļaunāka, kā sagraut cita cilvēka domu un ticību pasauli. Muļķīgi un nežēlīgi."
Piekrītu tam, ka tas ir nežēlīgi, bet nepiekrītu, ka tas ir muļķīgi. Kāpēc gan nepalīdzēt cilvēkam paplašināt un uzlabot savu pasauli, pat ja tāpēc nākas ciest viņa iepriekšējai pasaulei? Protams, ja ir nepieciešams vergu bars, tad gan ir ieteicams iedēstīt kādu ticību un nepieļaut tās sagraušanu.
Vēl izlasīju: "Arī pieagušajam ir fantazētāja un muļķību domas tāpat kā maziem bērniem, tik dzīves ritms neļauj tām iznākt no zemapziņas."
Tad nu gan atraduši ko vainot - dzīves ritmu. Un kurš tad ir tas, kas nosaka dzīves ritmu, ja ne pieaugušais cilvēks pats? Jeb varbūt viņi domā, ka cilvēks kļūst pieaudzis tad, kad pats vairs nevalda pār savu dzīvi, bet pakļaujas dzīves ritmam?
Heh, un izraku šo to smieklīgu arī:
Kādēļ sterilizē sprices adatu, kad veic nāvessodu ar injekciju?
Kādēļ lidmašīnas netaisa no tā paša materiāla, no kā gatavo melnās kastes?