Izrādās, ka lielu daļu mūslaiku dzejas vajag publicēt krustvārdu mīklu žurnālos. Nu, tie autori speciāli sašifrē jēgu tā, lai būtu grūtāk uztvert: samaina vārdus un rindas vietām, aizvāc pieturzīmes un citas gramatiskas norādes, kas dod mājienu, kā dažādas teksta daļas ir saistītas un kura daļa paskaidro kuru, un tad vēl sāk rakstīt jaunā rindā visnegaidītākajās vietās.
Toreiz, kad vēl praktizēja ritmu un atskaņas, dzeja bija vieglāk uztverama nekā proza - tagad ir otrādi.