tuvojošā eiropas dizāstera dēļ kaut kā negribējās lieki tērēties un neko ar plašu žestu ceļojumu ziņā šoziem neieplānojām.
taču lieki, jo -
kā ķemenītis kliedz pēc saulītes, ak, jēziņ.

es gribētu tagad tā pastaigāt plikām pēdām gar kādu okeānu.

laikam cibā ierakstīt man gribas tikai kampaņveidīgi jeb otrais ieraksts vienā dienā.

lai gan es it kā zināju, ka tā varētu būt, bet bet bet
man ir milzīgs kultūršoks par pirmās klases vecāku vacapgrupiņu. un ne par idejām, ne par strīdu cēloņiem, bet par nesmalkjūtīgo, dažkārt pasīvi agresīvo un vienkārši nejauko komunikāciju.

(protams, izbira arī pa pērlei, apspriežot ZSV dāvanu jautājumu, kur liela daļa gribēja grāmatu, viena mamma ieraksta, ka "kuram bērnam tad grāmatas sagādā prieku, vajag saldumus, svētki taču ir par prieku!". man nav nekas pret saldumiem, bet vai tad skolniekam nevarēja ko normālāku, ko atmiņā paliekošāku, oh well.)