kāpēc primāri ir sūdzēties un dusmoties. tāda sajūta, ka visu laiku līdzcilvēki meklē un atrod ārējo vainīgo, dusmojas. ne tikai valdība vainīga, bet, lūdzu, rimi cenas pacēlis, maita tāds, citur ir labāk! un kāpēc ir svarīgi šo teikt, domāt, runāt, rakstīt, ja varētu vienkārši neiet uz to dārgo veikalu un miers. bet nē, vajag taču ar pompu. vajag dusmīgi.

es te tādas maziskas lietas pierakstīju, bet nu sakāpa.

vēl ir viens interesants apstāklis - mūsu ģimenes locekļu skaits un ceļošana.
viesnīcas ir divvietīgas vai četrvietīgas, vilcienu kupejas - divietīgas, tuktukos ērti braukt četriem.

bet mēs esam pieci.

es jau nevaru sagaidīt to ņiguņegu kaut kādā vjetnamas stacijā, kad (noteikti) viens skries uz vienu, otrs uz otru un trešais uz trešo pusi.