pagājušo nedēļu dzīvojām Sāremā. man tur krustmāmiņas māja, pēdējo reizi remontu redzējusi pagājušajā gadsimtā, bet tik mīļa vieta, tik burvīga aura. un mazgāt drēbes/traukus ar rokām pat nešķiet smagi. (hāhā, uz vienu nedēļu, protams)
es tur pavadīju jaukus bērnības laikus, tad vēl tualete bija kūtī pie govīm, tagad gan mājas iekšpusē. (bet vispār burvīgas bērna atmiņas - kā čurāt un skatīties gotiņai sejā)

sārema ir burvīga, viņa (diemžēl) vairs nav nabadzīga, tūrisma objektiem ir baisās insfrastruktūras, viss sakopts un skaists. prāmji jauni, ceļi gludi. bet vecās vietas tikpat sentimentālas - jūra, klintis, bākas.

atbraucām mājā pēc garā ceļa un milzīgā lilaste-baltezers sastrēguma, nolikām bērnus gulēt, dzērām vīnu un spriedām - cik ļoti bērni ir saraduši ar mūsu dzīvesveidu. viņi mierīgi brauc garus gabalus, viņi guļ labi visās svešās vietās, viņi priecājas par piedzīvojumiem, viņi ir gatavi uz visādiem trakiem gājieniem. rindā meža vidus saimniecībā pēc mājražotāja sinepēm viens vīrietis sīkrunas dēļ teica - ha, jā, vacation with kids is not a vacation, it is just going from one place to another -, bet mums tā nav. mums ir jautri. un pietiekami viegli (lai arī Frozen soundtraks bija jāklausās visu laiku, VISU LAIKU). lai arī dažkārt liekas, ka mēs pakārtojam savu dzīvi viņiem, liekam gulēt stundām, klausāmies histērijās, bet tas viss ir sīkums - viņi tomēr pakārtojas mums. mēs daram savas lietas un viņi mums ir gandrīz tā vienkārši līdzi.

mazākais gulēja naktis Sāremā istabā kopā ar tēti, nevis mani (tur tāda jocīga tā sagulēšana). nu viss - viņš ir pilnīgi pieaudzis, liels cilvēks, viņam mani vairs nevajag, aijaij.