izstaigājām šodien taku no Baložu kūdras bānīša uz ziepniekkalna pusi un atpakaļ. it kā garlaicīgi taisna, bet tik smuka! un beigās mazie sakāpa vecos vilcienvagonos (ko nedrīkstēja), laime pilnīga, attālumi arī bērnudroši.

bet
tad iebraucām autoekskursijā ziepniekkalnā-4 vai kā to tālo ziepčiku sauc. es tur biju bijusi kādreizīti, bet šodien tik aptvēru apjomu - milzīgs milzīgs tuvu stāvošu daudzstāveņu blāķis. un visur betons un noparkotas mašīnas, betons un mašīnas. nesen izstaigātā Imanta, kur pat drusku trauksmīgi kļuva no ēku un plānojuma necilvēcīgā mēroga, šķita mīlīgāka. tieši tas ēku tuvums un vēriens. ka cilvēks kļūst mazs, nevajadzīgs, nospiests. laikam jau arī tādi plānojumi piederas pie padomju smadzeņu skalošanas un nemitīgās turēšanas diskomfortā.

Bet nu - viņiem skaista taka pa purviem. mēs vienā purvā ielīdām drusku, lai apēstu līdzpaņemtās pankūkas.