no vienas puses - man ir pilnīgi vienalga par situāciju ar vīrusu. dzīvošana ar zīdaini jau ir savā ziņā pašizolācija.
no otras puses - dzīvošana ar zīdaini jau ir savā ziņā pašizolācija, un vēl papildus no ārpuses tādu negribas. kur mani brančiņi, muzeji un pasākumi, lai baudītu bērnkopību?

resp., esmu satraukusies, ka šis vīrusstāvoklis padarīs lielisko maza bērna pirmo pusgadu (miers un rati un ilgi miegi) par skumju mājāssēdēšanu. to, protams, pastiprina arī gadalaiks. es te biju pieradusi, ka bērns ir apvēlies tieši uz pavasari, putniem, āra terasēm un sauli.
tagad bērns būs apvēlies uz karantīnu, tumšu slapju āru un izmirušu sociālo vidi.