svētdienas vakarā mazgāju kedas. visas. tās ir divas veļasmašīnas, jo mūsu mājsaimniecībā kedas ir visiem, dažiem pat vairāki pāri. striķīšus saliku atsevišķi smalkveļas maisiņā, un, manuprāt (!) arī izmazgāju.
bet nē. veļasmašīnā nebija. vannasistabā nebija. nu jau rit otrā meklējumu diena, mājā NEKUR NAV. cilvēki dodas uz darbiem un ārā ar jocīgiem apaviem.
es saprotu, ka pregnancy brain, bet šis vairs nav smieklīgi. ir variants, protams, ka kāds augumā zem metra ir izmetis mistkastē. bet nu - ņibuģim o grusnim

// atradu! tur, kur vairākkārt skatījos gan es, gan vīrs - veļasgrozā..

jā, visvairāk tajā nodokļu reformā es sabesījos par to, ka valsts griež nost iespējas strādāt maz un neregulāri. vai pat maz un regulāri. bet tā ir mana izvēle, es gribu strādāt reti, man ir gandrīz trīs mazi bērni, es nedomāju, ka man būtu jāiejūdzas valsts ierēdniecībā, piemēram.
manam labsajūtas modelim der pusgadu strādāt intensīvi, pusgadu nestrādāt. tā arī biju plānojusi pavadīt nākamo gadu. līdz jūnijam aktīvi strādāt, pēc tam - vispār neko. bet tagad man "vispār neko" laikā būs jāmaksā minimālais sociālais, kas pa pusgadu savilksies līdz tūkstotim eiro. tātad - tūkstoti es maksāšu valstij par to, ka nestrādāju. lai gan pirmajā pusgadā strādāšu un maksāšu sociālo atliektiem galiem.