lūk, mēs arī esam nonākuši līdz vecumam un temperamentam, kad festivāli kļūst grūti jeb ej un izskraidi pakaļ kādam, kurš to tik vien grib, kā līst ūdenī. it īpaši, ja Lampa ir tik un ap ūdeni.
bet nopietni - viņš ierauga ūdeni, sāk vilkt nost jaku un metas četrrāpus, lai smuki ar dibenu pa priekšu ielīstu iekšā. un tas viss sekundes laikā.
pagājušo nedēļu karstajā dienā bijām jūrā un tur es knapi paspēju atpamperot, kad jau kājas bija līdz ceļiem ūdenī. un tad viņš tur krīt un ceļas un šļakstās un ņurko un visādi mīl ūdeni.

no Lampas man visvairāk patika bērnu pilsētiņa, jā, jo mani vairāk aizrauj zinoo eksperimenti nekā pilsoniskas sarunas laikam.
bet, ja nopietni, no saturiskā viedokļa šī man bija vistuvākā lampa līdz šim. ieskaitot absolūti ģeniālo izrādi "daudzu rokās" koncertzālē un vīra diseni Malā.

sebbankā pie lodziņa blakus kāds kungs gribēju veikt darījumu savā kontā, uz ko darbiniece teicās, ka neredzot, ka viņam te būtu konts. uz ko kungs, nu jā, ka viņam swedbankā, bet vai tad neesot vienalga, abas taču esot bankas!

vakar uzurrājām gājienam, es vicinājos ar puķēm, mēs apsmējām nosaukumus, sveicinājām draugus, visādi citādi lieliski pavadījām laiku šai kodolziemā. jo, kad rīga gāja, tad izsalis bija viss. pilnīgi viss.