pērs gints, tātad.

redzējāt uguni un nakti? tad šitas ir tāds pats.
protams, nevajag mani ņemt nopietni,
bet skaistums, vēriens, plakātisms, traģika, izcils akadēmiskās mūzikas lietojums, kontrasti - viss jau ir redzēts. taču viss patīk.

katram domas būs savas, manas šodien ir daudz slavinošākas kā vakar - tik tiešām ir svarīgi, lai izrāde "nosēžas domās".
manuprāt, Kažociņas Māti uztaisīja Nastavševs, un Kairišs tikai nodublēja, savukārt Cīrulei vispār nebija kur ieskrieties, tāda plakana loma, plakana meitene. izcili atbilstoša, tas gan. Anže ir labs, bet tikai. visjaukākais ir veco aktieru izmantojums troļļos - ne tikai tāpēc, ka tas ir jauks paņēmiens, bet arī tāpēc, lai redzētu, ar kādu brīnišķu pietāti un apzinīgumu šīs lomas tiek tēlotas.

ļoti gribu piesieties "Rīta" izmantojumam abu cēlienu sākumos. jo -
ja jau Grīgs un svīta un mūzika kā paspilgtinošais traģikas elements, tad tik skaisti nolasās visas Ozas Nāves vai Anitras dejas, jo ir lieliskā taimingā ievīti skaņdarbi. un tad, šādā šķietami ļoti pārdomātā partitūras izmantojumā, hā, ņem un Rītu atkārto, manuprāt, tikai tāpēc, ka tas smuki skan kopā ar augšup braucošu priekškaru. pārāk pēkšņs tāds mūzikas simbolisma lietojuma vienkāršības atkritiens!

bet atkārtošos. viss patīk. izrādes simbolisms ļoti skaidrs, kā ar bomi pa pieri.

(traucēklis bija tikai un vienīgi publikā. man blakus sēdēja kundze, kura nebija uz sevis taupījusi Rīdzenieces Noslēpumu, savukārt aiz muguras sadzīti pusaudži, kas smējās pie katras izdevības. un vēl, dārgais Nacionālais, neļauj režisoriem taisīt gandrīz divu stundu cēlienu, ja jau zināms, ka zālē gandrīz VISPĀR nav ventilācijas - dažiem nāk virsū mirstamais)

ā, un! - kāpēc programmiņās notis ir klavieru izvilkumā? vispār nesapratu.