vakar zēni sāka karināt karogus un krāsainās lampiņas alejā pretīm katedrālei.
es jūtu, ka tuvojas rokoperas maratons.

prokofjeva sajūtas bija līdzīgas, kā pirmo reizi bērnībā izdzirdot carmina burana. pilnīgs āāā un uhh un visas citas neartikulētās skaņas.
pjotrs ziemeļu blāzmainajā kultnamā .. es nezinu, kas tas bija. bet bija. runājot kiviča vārdiem - vai nu ir, vai nav. un te bija.
paldies b, kas mani nelaida projām un lika dzirdēt visu koncertu, jo laikam tajā kopībā, tajā garumā un veselumā arī bija viss tas suns. tā sāls. un tas skaistums.

gaidu gaidu, ar ko mani festivāls lutinās tālāk.