pēdējā laikā liekas, ka dzīve iet gar degunu. kā neiburga irā saka, ka viņa dzīvo savu dzīvi, tad man sāk palikt bail, vai tagad man ar savu dzīvi ir pietiekami un vai nebūs tā, ka pēc pieciem gadiem es atskatīšos un domāšu, ka šitas man tāds mierīgais caurums bijis. nevaru saprast, kā saprast, vai tagad viss ir labi. jo ar laimi tam nav nekāda sakara

biju pie daktera ar veco kājas rētu un domāju, ka nu tik būs labas ziņas, un ir jau arī, bet īsti nē. resp - viss dzīst super, būs labi, tumšā krāsa balināsies, BET nekad neizzudīs, vienmēr paliks un atgādinās par jūlija vidu, un es jau prasu dakterim, varbūt lāzeris vai plastiskā, šis saka, ka jā, var jau, bet vai vajag? citējot: zaķīt, man jau liekas, ka Tev tas velniņš piestāv - nu Tev būs pašai sava īpatnība!

varbūt man vajag pesimistiskāku dakteri, koa?