par karali īsziņu saņēmu septiņos no rīta. knapi acis vaļā un viņš jau ir miris.
tagad nespēju saprast, ko un kā man tas tagad iespaido. it kā nekā, bet skaidrs kā diena, ka šodien tikai džeksonu vien klausīšos un bērnību atcerēšos.
bet žēl nav.

bet ziniet, man vakar pietrūka spēka noskatīties nimfomānes dienasgrāmatu. un tikai tāpēc, ka filma man likās garlaicīga. sievietes žēlošanās. es laikam neuzķēru TO, kas dažām liek raudāt vai vismaz noteikt - kas par filmu!

upd// tikko noskatījos, patika vēl mazāk. pompozās beigas, aij!

šausmīgi patīk rīti laukos. kad var dzirdēt apakšstāva rosību, var simtprocentīgi zināt, ka neko nevar nokavēt, var attaisīt logu un pagulēt vēl, var lēnītēm pasapņot par gaidāmās dienas āra-priekiem, var nelīst, nelīst un nelīst ārā no gultas.
to pašu it kā var darīt arī pilsētā, bet jūs jau zināt, ka TAS NAV TAS

krāmējos un meklēju lietas dominas mantu placim un atkal atduros pret savu nespēju atteikties no redzami nevajadzīgām lietām.
p.s. nāciet svētdien ciemos!