kas jauns? lūk, sestdienas vakarā notika acīm neticamais jeb austra piedalījās popielā. doma lieliska, draugi vācas prom no dzīvokļa un uz atvadām dižballe ar viesu uzstāšanos pēc iespējas apkaunojošāko un smieklīgāko dziesmu pavadībā. jāuzteic nama māte, kas rūpējās par dzelžainu disciplīnu - no apmēram 35 balles viesiem apmēram 35 uzmanīgi un kārtīgi sēdēja visu koncerta laiku.
kas mums bija? bija ļaunākie murgi un gardākie smiekli - scooter, vācu jodelētāji, brīnišķā latvju grupa fallsh... bilde veidojas, ja? nu lūk. mēs par labu dziesmu atzinām grupas atdod zapti leģendāro viltīgie mazie zaķi. BET - man jau bija jāparāda, ka māku montēt, tāpēc beigās mūsu uzstāšanās sākās ar grandiozi bliezīgu carmina burana sākumu, kas pārgāja zaķos, lai beigās atļautos klātesošos nogalināt (vai iepriecināt) ar riannas umbrellas kulmināciju. mums bija arī lietussargi! un pie kleitām ļipas (tas par tiem zaķiem). taču jāatzīst, ka popielas augstākais punkts (un arī beigas) neapšaubāmi bija olgas rajeckas reinkarnācija Edzika tēlā. es neesmu džeina fonda kļuva par vakara himnu, tika saukta uz skatuves (resp. - pie palodzes) divreiz, lai otrajā reizē pārtaptu klātesošo kopdejā un vispārējā mūzikas orģijā.
vispārējā orģijā, protams, arī turpinājām *smejas*
bet jauks vakars, kas pavadīts, jo ejot uz gardumiņu, ievilkām gājienu uz stundu. ielīdām visās vārtrūmēs un kāpņu telpās, kas bija pa ceļam (vēlos akcentēt, ka no notikuma vietas līdz gardumam ir tikai pusotrs kvartāls), iepazināmies ar diviem lieliskiem kaķiem, kas pat ņēma un murrāja, un ar savām dziesmām pamodinājām vienu dusmīgu kungu tuvējās mājas otrajā stāvā.
bet mācība ir, ka uz rīta pusi galvenais ir draugi. viens no viņiem atgādina, ka nedrīkst aizmirst lietussargus, otrs pavada uz mājām un pacietīgi noklausās manas apreibuma ātrrunas. tā ir mana vājība - neapstājoši bērt vārdus, kad saule jau uzaususi, bet acis miega vēl nav redzējušas. izklausos pēc pusaudža.
-
ja man būtu vairāk dukas, noteikti pastāstītu sīkāk arī par to, kā divas jaunkundzes piektdienas naktī pie operas mēģināja mašīnā ievietot velosipēdu. PUSSTUNDU! smieklu jūra un neizdevās. bet svarīgais mašīnas īpašnieks stāv, skatās un smej, ka šitādus skatus tik' reizi dzīvē var redzēt. toties sestdienas rītā diezgan sāpīgi atskārtu, ka riteņ-bagāžniek-braukšanas sezonas atklājums ir beidzies ar dažām sāpošām vietām. *smejas*
kas mums bija? bija ļaunākie murgi un gardākie smiekli - scooter, vācu jodelētāji, brīnišķā latvju grupa fallsh... bilde veidojas, ja? nu lūk. mēs par labu dziesmu atzinām grupas atdod zapti leģendāro viltīgie mazie zaķi. BET - man jau bija jāparāda, ka māku montēt, tāpēc beigās mūsu uzstāšanās sākās ar grandiozi bliezīgu carmina burana sākumu, kas pārgāja zaķos, lai beigās atļautos klātesošos nogalināt (vai iepriecināt) ar riannas umbrellas kulmināciju. mums bija arī lietussargi! un pie kleitām ļipas (tas par tiem zaķiem). taču jāatzīst, ka popielas augstākais punkts (un arī beigas) neapšaubāmi bija olgas rajeckas reinkarnācija Edzika tēlā. es neesmu džeina fonda kļuva par vakara himnu, tika saukta uz skatuves (resp. - pie palodzes) divreiz, lai otrajā reizē pārtaptu klātesošo kopdejā un vispārējā mūzikas orģijā.
vispārējā orģijā, protams, arī turpinājām *smejas*
bet jauks vakars, kas pavadīts, jo ejot uz gardumiņu, ievilkām gājienu uz stundu. ielīdām visās vārtrūmēs un kāpņu telpās, kas bija pa ceļam (vēlos akcentēt, ka no notikuma vietas līdz gardumam ir tikai pusotrs kvartāls), iepazināmies ar diviem lieliskiem kaķiem, kas pat ņēma un murrāja, un ar savām dziesmām pamodinājām vienu dusmīgu kungu tuvējās mājas otrajā stāvā.
bet mācība ir, ka uz rīta pusi galvenais ir draugi. viens no viņiem atgādina, ka nedrīkst aizmirst lietussargus, otrs pavada uz mājām un pacietīgi noklausās manas apreibuma ātrrunas. tā ir mana vājība - neapstājoši bērt vārdus, kad saule jau uzaususi, bet acis miega vēl nav redzējušas. izklausos pēc pusaudža.
-
ja man būtu vairāk dukas, noteikti pastāstītu sīkāk arī par to, kā divas jaunkundzes piektdienas naktī pie operas mēģināja mašīnā ievietot velosipēdu. PUSSTUNDU! smieklu jūra un neizdevās. bet svarīgais mašīnas īpašnieks stāv, skatās un smej, ka šitādus skatus tik' reizi dzīvē var redzēt. toties sestdienas rītā diezgan sāpīgi atskārtu, ka riteņ-bagāžniek-braukšanas sezonas atklājums ir beidzies ar dažām sāpošām vietām. *smejas*
skan: Fever Ray - Now's the Only Time I Know
3 ielaidušies | ielaisties