manuprāt, šoziem nav bijis skaistāks un brīnišķīgāks sniegs kā agrā agrā šīssestdienas rītā. gājām ilgi, pat sagaidījām gaismu - viss balts un netīrīts. atļāvos saslapināt cimdus un nosaldēt rokas tikai tāpēc, ka pikas pašas leca rokās. tad vēl es uzlīdu uz mašīnas kā kaķis, sataisīju enģelīšus, tas nekas, ka īsā kleitā un zeķbiksēs. visas klusā centra ielas patiešām bija klusas klusas klusas
lūk.
un vakardien, vakardien armanda lototrons. katram savas kājas!

marts marts marts! kaut kur pakausī zib, ka šis būs jauks mēnesis. ne jau dēļ kaut kādiem plāniem vai neplāniem, bet man vienmēr patīk, kad daugavā iet ledus. pirms pieciem gadiem astotajā martā izdomājām iet pāri šai likteņupei un toreiz - jā, gandrīz bija īsta likteņupe. tas ir tā, ka Tu tiec līdz ABdambim ar trīcošām kājām, ārā lecošu sirdi un skrien uz baznīcu. daudz laba deva dažādas tēvē skatītās filmas - kad upes vidū ledus sāka krakšķēt, mēs izstiepāmies garā rindā un gājām lēni lēni. šito man skolā nemācīja, noteikti noteikti tās filmas!