man pietrūkst vecu telefonklausuļu, kuras viegli var iespiest starp plecu un galvu.

es šodien koķetēju ar mežu. mulsu, kad krita pār vaigiem lapas, valšķīgi atskatījos uz ezeru un, braucot no kalna lejā, smejoties atmetu galvu.
es varētu būt spolīte. kamēr mani neaiztiek, viss labi, bet kad no manis kaut ko vēlas, sāku mezgloties, pinķerēties un mezģīties.