Un tikai tagad viņam ienāca prātā tas, kam visdrīzāk būtu vajadzējis ienākt prātā jau sākumā: kurš nepieder pats sev, tam nepieder arī citādība; bet kurš gan sev pa īstam piederēja? Kurš gan spēja doties atpakaļ, prom no sevis, no tās absolūtās vientulības, kurā liegts būt kopā pašam ar sevi, steidzot patverties kinoteātrī vai priekamājā, vai pie draugiem, vai visu iesūcošā profesijā, jā, arī laulības ostā, lai būtu vismaz-viens-starp-citiem? Paradoksāli, bet vientulības kalngali noveda pie bārābūšanas kalngaliem, pie izciliem māņiem, ko sniedza sveša kompānija, pie vientuļa cilvēka spoguļu un atbalsu zālē. Bet tādi cilvēki kā viņš, un daudzi citi, kas pieņēma sevi (vai atraidīja sevi, tiesa, pēc rūpīgas sevis iepazīšanas), sadūrās ar vissliktāko paradoksu - ar paradoksu atrasties uz citādības sliekšņa un nespēt to pārkāpt. Patiesu citādību, ko veidoja izsmalcināti sakari, burvīgi izlīgumi ar pasauli, nevarēja sasniegt, nonākot pie vienpusējas robežas, pastieptajai rokai vajadzēja sagaidīt stiepjamies pretim kādi citu roku - no ārpuses, no tā, kas bija cits.