uz nākotni sev jāieliek ieraksts, lai varbūt kaut mirkli aiz astes saglabātu pēdējās dienas. un ja par pēdējām dienām, tad par laimi laikam.
burvīgas, līdz mielēm jaukas, līdz vēderkrampjiem smieklīgas, līdz beigtiem kāju muskuļiem dejīgas, līdz spēku panīkumam izdevušās kāzas. kad tiešām katru mirkli varēja likt maisiņā kabatā, lai nēsātu visu mūžu līdzi. un, protams, ar iekšējām drāmām, kas paspilgtina katru sīkāko prieku.
bet tad atpūta, kurai žēl dot vārdu atpūta, jo tā pat nebija atpūta, tas bija nekas, tik liels nekas, ka atpakaļceļā (pēc trīs dienu saules un peldēm, pēc ugunskuriem un garām sarunām līdz saullēktiem, pēc miera un lieliskas saskaņas), dziedot "just a perfect day", gandrīz apraudāties un benzīntankā uz pīppauzi teikt, ka visus mīlam

tam visam varētu iedot sountraku coldplay - don't panic

un tur jau ir tā mazā lieta, ka visas laimes nav no tā, cik Tu pats esi liels, bet gan ir no tā, cik lieli ir Tev apkārtējie