austra
10 April 2008 @ 11:20 am
 
nu ir tā, ka pēdējais laiks mācīties būt lielai
 
 
austra
10 April 2008 @ 09:01 pm
 
laikam muzikāli es vienmēr aizgūtnēm mīlēšu tunng
 
 
austra
10 April 2008 @ 09:08 pm
par rokupāciju tātad  
speciāli nelasīju nekādas atsauksmes, mēģinu pati tikt cauri grāmatai ne ar cerībām un ne ar domu, ka gan jau slikti. respektīvi - mēģināju pietuvoties pēc iespējas subjektīvākam rezultātam. un tātad
grāmata kā jau žurnālista grāmata. smalku valodu nemeklējiet, piņķerīgus teikumus arī, ja nu vienīgi kādas pērles ar tūkstoš palīgteikumiem.
iesākums ir dikti daudzsološs. naivs stāstījums, kā nūģīgs rīgas puisis nokļūst sliktajās alko, narkotiku un mūzikas pilnajā stilīgo un alternatīvo cilvēku sabiedrībā. visu nesaprasto bērnu sapnis. tāda kā dienasgrāmatas tipa uzbūve, jebkurā gadījumā mīļi. vienīgi krīt uz nerviem tas, ka rudaks cenšas par sevi neko slavinošu neteikt, tā vietā izsaucot emocijas, ka viņš tiešām ir laikam TIK foršs, ka tika tur visur (lasi - rokmūzikā) iekšā.
bet tad sākas grāmatas interesantākā daļa. brīdis, kad dzimst vai tiek apstāstītas jau esošas grupas. man, kura to veco labo underground skatuvi mīl kā sevi pašu, ir tik tiešām aizraujoši un es pat teiktu sentimentāli pat par notikumiem, kuru laikā biju vēl bērns. diezgan laba informācija arī.
grāmata nošļūk no sava ceļa ar deviņdesmito gadu beigām. rudaks jau ir žurnālists un sajūta, ka savu garadarbu turpina tikai ar savu labāko rakstu (lasi - avīzes rakstu) izlasi. un tad uzreiz nāk visādi kaitinoši atkārtojumi (kurus viegli varētu izrediģēt). piemēram, man tiešām apnika, ka katru reizi piesaucot andžoni, tiek paskaidrots, ka viņš ir ex-kartāga. es jau to atcerējos no trešās reizes, patiešām. un reizē viss kļūst haotiskāks, nav notikumu likumsakarību. liekas, ka pāris grupas tikai piedzimst un viss. par pienvedējiem tā.
pēdējā nodaļa, kad rudaks sevi ieliek mirušo valstībā un sarunājas ar kurtu, morisonu, sidu un hedriksu, ir vienīgais fantāzijas auglis. bet!!! vai tiešām autors gribētu būt miris un vai tiešām viņam šķiet, ka nokļūs tur, kur rokzvaigznes? nu nē, kopīgā viskija dzeršana festivālos viņu nepadara par mūziķi.
bet, mīnuss un reizē pluss ir fotogrāfijas. pluss - izsmeļošas par dažiem, bet - mīnuss - krietni sevi slavinošas.

rezumējums - laba lasāmviela par rudaku pašu, mazliet informācijas par grupām, jauki un smieklīgi sīkumi.