nu re, viss sākas nevainīgi, bet vienmēr beidzas augstos toņos.
tomēr patika, vienīgi sevi šaustu par zemē nomestu laiku. kaut gan smiekli līdz zemei un izdejas līdz kritieniem nevar būt zemē mests laiks. tas var būt tikai "kaut kur aizmests", piemēram, "iemests smieklos" laiks.

pārāk daudz jautājumu gribu sev uzdot, bet uz vēl vairākiem gribu atbildēt.
tad nu manā vietā atbild citi, esmu priecīga un reizēm pat tas palīdz.
redz, ja es nezinu, vai gribu turpināt mācīties to, ko daru, tad karlsons saka, ka esmu stulba un galvenais ir iet uz priekšu, kronlaks saka, ka vajag brauykt prom, bet visi citi kā viens vesels pat nepieļauj domu man pārtraukt.
un es zinu, ka nepārtraukšu, tikai šitādi mazi sīkumi, šitādas mazas skriešanas manā galvā, dod tieši to BUMU, ko vajag.
redz, es zinu, ka būšu un darīšu, tikai man vajadzēja, lai karļiks pēc otrās daļas kļūmīga atskaņojuma uz klavierēm, iesauktos "ģeniāli" un sadotu man visu pasaules spēku atpakaļ.

būtu man daudz laika, būtu man daudz koncertrēšanās iespēju, es laikam tomēr varētu kalnus gāzt.
ticību atpakaļ, austra!