es atnācu no citurienes, no šejienes pašas, lai būtu atkal tepat, tikai drusku drusku savādāk.

man riebjas, ja pagātne, kas nav mana, sēž uz maniem pleciem un i netaisās līst prom, tā saduļķo to, ko uzskatu par savu, nemaz neliedzot man tā turpināt uzskatīt. bet vienalga sēdi starp neko un visu, jo noslēpums liek tramdīties, atklājums liek nožēlot.

es gribu baltu lapu un tikai tad tūkstošiem krāsainu krītiņu

es tik ļoti gribētu nezināt, vēl vairāk gribētu, lai viņš nezina.
to visu, kas sprūk un izsprūk, kaut gan nav nemaz slikts, tomēr aizgājis no manis, izskrējis caur zobiem, lai iemājotu viņa ausīs, ielīstu smadzenēs, un, paranoiski domājot, dzīvotos pa domām un jauktu galvu.
MANU galvu sajauca viņa informācijas gūzma,
oij jē, te Tev nu bija sapnis par balto lapu.

un sūdzēties? nu ne, virvi nepados, pirms neslīksi, un es ar abām kājām vēl uz zemes. pat stabilas zemes, jel