bļā, krievija iedirš venēcijā. stulbie itāļi.

šodien boulderinga zālē esmu uzrāpusies augšā, jaunākais skrien pāri visiem matračiem un līksmi kliedz - man ir jauns muskulis, man ir jauns muskulis!

visi klātesošie uzplauka.

trešdien paņēmām pašdienu (nu kā paņēmām, no janvāra sākuma plānojām) un braucām uz vecpiebalgas ārēm distančslēpot. nu bāc, augstienes laikam nav mana stihija jeb kritu vairākas reizes (es līdz šim, manuprāt, no distanču slēpēm nebiju kritusi nekad), daudz kliedzu (pārsvarā, kad devos uz leju) un beigu beigās iekritu ar seju sniegā tā, ka pārsitu degunu. bāc, tik stilīgi. gribasspēku nezaudēju un pa vidu šīm tizluma epizodēm biju šainīga kā maijmēness.
tad mēs bijām Ziedlejās uz pirti un pēc pirmās iegremdēšanās dīķī mani parāva tradicionālā smiešanās (šoreiz par vārdu "deguns" - vai jūs esat padomājuši, cik absurds ir šis vārds?) un pēc otrās gremdes jau pašās beigās, kad vēl siltūdens baļļā stāvēju un skatījos uz mēnesi, mani parāva skaista noraudāšanās.

lai arī pasaules lieliskākā diena (starp citu - pēdējā saules un sala diena), esmu no tās nogurusi vēl pat šodien. tāda sajūta, ka baterija ir nosēdusies un gribas tikai ēst saldu un nekustēties.

uz lka 25gadu salidojumu nebiju, jo nākamajā dienā precējos, uz 35gadu salidojumu nebūšu, jo būšu Romā svinēt kāzu gadadienu.
nu kad tad es tikšu uz salidojumu???

piecgadnieks katla vāciņu sauc par popkorna jumtiņu

šodien ir izteikti besīga diena. blakus visiem vagoniņiem, kas ikdienā jāvelk, man riebās rīta treniņš, pēc tam izrādās bija saskābis piena spēks un pa ceļam uz darbu mans Caffeine ir aizvēries - tā aizvēries, ka izrautas visas mēbeles un lete.

ja jau mēs par ikdienišķā atgriešanos cibā.

šorīt braucu no spices sporta kluba, ārā bija joprojām mīnus 16, viss apsarmojis, balts, skaists un te - skrējējs šortos un bez krekla.
kāpēc?
kāpēc tā nodarīt savai ādai?

atpakaļ ir!

bet tā kā ciba ir sākusi runāt par bērnu sporta aktivitātēm tieši mana ieraksta par šahu sakarā,
tad sanāk, ka šahs IR īsts sports.

varbūt jūs jau sen gribējāt zināt, kā iet Ūpim?

viņš ir ķluvis par šahistu.
tam nav nekāda sakara ar mani, es šahā zinu tikai, kā iet zirdziņš un ka ir melni balts laukums.
kopš pagājušā gada aprīļa mācās šaha skolā (nekas īpaši traks - viena zūma stunda nedēļā un viens skolasbiedru attālinātais turnīrs sestdienu rītos). bet viņam ļoti padodas! ar straujiem lēcieniem izleca cauri iesācēju turnīram, nokļuva ceturtajā sporta klasē, tad trešajā un jau oktobrī galopā iesoļoja otrajā sporta klasē.

tikko dabūja piekto vietu jauniešu latvijas šaha turnība pusfinālā U10 vecuma grupā un cīnīsies finālā starp 10 latvijas labākajiem. tas ir ļoti augsts sasniegums!!!

viņam šahs ļoti patīk, viņš šaham pieiet ar prieku un aizrautību, lai gan man likās, ka visi šahisti ir nūģi (piedodiet), un, lai arī daudzos gadījumos tā tiešām ir, Ūpis ir ļoti tālu no nūģa un viņa šaha draugi arī.

bet te ir ģimenes traģika arī. šaha turnīri ir bieži. un tad parādās vājprāta galvas mocīšanas grafiks - skola skola skola un nedēļas nogalē turnīrs un turnīrs. otrās sporta klases turnīri parasti iet divas trīs dienas, kas nozīmē, ka Ūpim nedēļā nav nevienas brīvas dienas. nevienas. vakar uz kalniņa aizbraucām šļūkt tikai četratā, bez Ūpja. un tas ir nedaudz skumji.

latvijas jauniešu finālā viņam, visticamāk, būs viena spēle dienā un kopā 9 dienas. tas viss pavasara brīvdienu laikā. KATRU dienu pa spēlei. tātad - atkal nevienas brīvdienas.
tikai laimīgas nejaušības dēļ mēs nebijām ieplānojuši ceļojumu šajā brīvdienās (jo ģimene brauks pie manis uz Venēciju vēlāk maijā).
bet arī, piemēram, atpūta laukos mums nespīd.

aij, nu labi, jebkurā gadījumā - ļoti priecājos. malacis Ūpis.

un kāpēc Valmieras teātra festivāls un Sansusī šogad notiks vienlaicīgi?

vis laiku gribas apņemties rakstīt biežāk. bet ne vienmēr liekas, ka man svarīgais būs jums svarīgais, un vai vispār ir jēga ko pierakstīt.

bet vismaz pačīkstēšu.
ap ziemassvētkiem dabūju iesnas. ļoti žēl, mans divu nedēļu skriešanas plāns kaķim zem astes.
daudz laika pavadīju mājās, tad mēs bijām pārgājienos, tad mēs aizbraucām uz laukiem, atkal ikdienišķos pārgājienos, daudz gulēju, izdzēru pusotru glāzi vīna draudzenes jubilejā un tad pudeli cremant jaungadā.
bet tāpēc, ka deguns ir sarkans, acis ir spīdīgas, sejas āda ir bāla un balss joprojām aizsmakusi,
es izskatos un izklausos pēc tādas, kas būtu NODZĒRUSI visas brīvdienas.

lūk. new year, new me, hahaha

2025tajā -
janvārī bija nednogale berlīnē ar kolēģiem,
februārī londonas nedēļa ar ģimeni februārī un pusnedēļa varšavā ar kolēģiem,
martā bija garā nednogale ar vīru malagā,
aprīlī nedēļa rumānijā ar draudzenēm,
maijā bija episkās divas nedēļas uzbekistānā kuratoru rezidencē,
jūnijā īss divdiennieks tallinā ar draudzenēm,
(vasarā nav jāceļo, - latvijā vislabāk),
oktobrī piecas dienas Stambulā ar draudzenēm un nedēļa maltā ar ģimeni,
novembrī īss izskrējiens uz norvēģiju ar vecāko bērnu,
decembrī divas reizes kopenhāgena - pa piecām un divām dienām katra.

šogad, lūdzu, vairāk un tālāk, un ilgāk!

vakardien pamodos ļoti besīga, ļoti skumja un visādi citādi viegli aizkaitināma. taču diena izvērtās visnotaļ ok, bez piepūles, bet ar zināšanām, ko man ar sevi iesākt. rīta cēlienā uzcepām piparkūkas, tad es izgāju uz pusotru stundu skriet (ar zsv vecīša zeķēm un bumbuļiem matos!, un labā tempā līdz vecāku bijušajām mājām un atpakaļ), sagaršvielojām un salikām cepešus, tad sildījās jau trīs dienas sutinātie kāposti, kaut kur bija zirņi. izlikām galdautu, sveces, salikām visu kristālā un bija mums astoņi ēdieni, Ūpis vēl pielika gurķīšus un visi vajadzīgie skaitļi sakrita.

ēdām, skatījāmies Snowman, mazie gāja gulēt un vecāki Die Hard pavadībā pakoja dāvanas.

beigu beigās Ziemassvētku vakars bija bijis burvīgs.

// izcepās vislabākie cepeši, kādi mums kopdzīvē ir bijuši. (mēs cepam divus - cūkas un vistas -, lai apmierinātu dažādas garšas kārpiņas).
// kopš ir bērni, mēs apdāvināmies pa amerikāņu modei - ziemassvētku rītā pēc brokastīm, tad visu dienu var priecāties par dāvanām un nav uzreiz jāiet gulēt, iesaku.

all i need nenospēlēja, bet videotape gan. un beigu no surprises. bučas visiem

vai mums un jums nav draudziņš kopengāgenā, kurš varētu norādīt, vai nav kāds inčīgs mākslas notikums šajā nedēļas nogalē? izstādes atklāšana, performances, utt. Nemāku sagūglēt.

biju vakar uz kapiem. es nebiju bijusi gadiem, man liekas, ka tikai pirmo māmiņdienu pēc mammas nāves un viss.
man likās, ka arī šoreiz nevarēšu, bet bērni gāja pa priekšu, kopā ar viņiem var visu.
Fricis ļoti priecīgs kapos meklēja citus Fričus, brāļu kapos atrada piecus (viss tāds lepns).

un ir kaut kāda gruzdēšana paplašinātajā ģimenē, ka es kapakmeni neliekot. nu nevaru. un nelikšu.
kā var uzlikt.

piereģistrējos nākamgad Venēcijas pusmaratonā, jeij!

siltajā novembrī skrējieni un mierīgumi visu laiku blakus - trešdien noslimoju vienu dienu, gulēju diendusas un dzēru tējas, nākamajā dienā jau sapulces un protests, tad smaga darba diena un hospitāļi (un disene!) un sestdien uz Cēsīm ar vērienu svinēt draudzenes 40-gadus. savā airbnb ienācu ap pieciem, lūk, tā var ballēt.

(nebiju no tiem, kas toreiz klausījās HI, lai gan biju absolūti tas pats burbulis un tās pašas koncertvietas, bet, nu, neaizrāva. un neaizrauj joprojām, lai gan varu novērtēt grupā dzirdamos talantus. likumsakarīgi - mans lielākais prieks bija Rudaka disene)

skatos pirmo radiohead 2025 tūres koncertu setlistes