svētdien pa dienu bijām labdarības tirdziņā, izpirkām visu naudu pužļos, un pēčāk devāmies uz jau tradicionālo bērnu balli klubā DEPO. nav vairs tik sentimentāli, kā pirmo reizi, bet tomēr - forši.
kā gadījās, kā ne, mēs tur it kā aizmirsām, it kā palaidām pašplūsmā nonākšanu uz teātri tai pašā vakarā.

protams, septiņgadnieku un piecgadnieku atstājām DEPO darīt pašiem savas, nepieskatītās muļķības, taču jaunākais nāca līdzi.

tāpēc
jaunākais ir noskatījies Kvadrifrona "love is a stranger", klusiņām un mierīgi sēžot klēpī. neiespējami neiespējami! biju tik aizkustināta.

bet arī no izrādes aizkustinājos. ļoti.

laikam cibā ierakstīt man gribas tikai kampaņveidīgi jeb otrais ieraksts vienā dienā.

lai gan es it kā zināju, ka tā varētu būt, bet bet bet
man ir milzīgs kultūršoks par pirmās klases vecāku vacapgrupiņu. un ne par idejām, ne par strīdu cēloņiem, bet par nesmalkjūtīgo, dažkārt pasīvi agresīvo un vienkārši nejauko komunikāciju.

(protams, izbira arī pa pērlei, apspriežot ZSV dāvanu jautājumu, kur liela daļa gribēja grāmatu, viena mamma ieraksta, ka "kuram bērnam tad grāmatas sagādā prieku, vajag saldumus, svētki taču ir par prieku!". man nav nekas pret saldumiem, bet vai tad skolniekam nevarēja ko normālāku, ko atmiņā paliekošāku, oh well.)

tuvojošā eiropas dizāstera dēļ kaut kā negribējās lieki tērēties un neko ar plašu žestu ceļojumu ziņā šoziem neieplānojām.
taču lieki, jo -
kā ķemenītis kliedz pēc saulītes, ak, jēziņ.

es gribētu tagad tā pastaigāt plikām pēdām gar kādu okeānu.

bet visvairāk mani maindfako tas, ka man šāda pārslodze rodas no tā, kas man patīk.

ja man kaut kad atradīsies minūte laika, es gribētu atkal aktīvāk cibot.
kopš pēdējā ieraksta esmu pārstrādājusies, norāvusi nervu sabrukumu, izrāvusies laukā, un apceļojusi Uzbekistānu, Kirgistānu un iemaldījusies Almati.

izdzīvošanas festivāla atklāšanas nedēļu izdzīvojām.
vakar iesita pa nespēku, līdz tam - aidā. likās, viegli, visas tās stundas uzbūvē, agrie rīti, vēlie vakari, dienas no espesso espresso espresso uz prosecco prosecco prosecco. skriet, runāt, smaidīt, plānot, apmaksāt, shēmot, rediģēt.
šis absolūti ir mans formāts.
joprojām deg darbi, pieņemu, ka nākamā reize, kad nedegs, būs novembrī.

šorīt biju radio, gāju garām tēta bijušajai studijai, tur joprojām jutu cigarešu, magnetafona lentu un studijas sastāvējušo paklāju gaisu. acis slapjas momentā.

šodien bija tāds tīzeris nākotnei jeb Ūpim filmēšanās un viņš kopā ar m_b izgāja no mājas jau 07:50 (kā uz skolu!) un mēs ar mazākajiem palikām, mierīgi tusējām, bet tik un tā bijām bērnudārzā stundu agrāk kā parasti. kad jau nezināju, ko tik agri darīt, satiktu draudzeni un mēs iedzērām kafiju!

viss būs labi.

mana vasara beidzās vakar - tas ir tad, kad no laukiem uz Rīgu pārved visu, ko pavasarī esi aizvedis. ne tikai aktuālās kleitas, bet halātu un bērnu grāmatas arī, piemēram.

pēc divām nedēļām sāksies skola un man jau tagad ir aukstas kājas par to, kā no rītiem mēs organizēsim dzīvi. skola sākas vājprātā agri, mēs pavisam neesam pie tā pieraduši, bet es arī neredzu iespēju iet ātrāk vakaros gulēt, jau tā bērni iet gulēt 20:00. pa kuru laiku tādi pirmklasnieki izguļas? vistrakākais, ka tad katru rītu bērnkopības pienākumi būs abiem vecākiem, jo skola un bērnudārzs ir uz dažādām pusēm un ļoti dažādos laikos.

būs jāsāk lietot modinātājs.
es pēdējo reizi regulāri lietoju modinātāju pirms 8 gadiem.
astoņiem.

ar nagulaku esmu nokrāsojusi atslēgu augšiņas, lai var ātri saprast, kura ir vārtiņiem, kura durvīm. vārtiņu - zaļā, durvju - kanēļa. jo vārtiņi ir zaļi, durvis koka.

bet kā strādā manas smadzenes, ja:

šorīt gribēju slēgt vārtiņus ar kanēļa krāsas atslēgu, jo TĀ VAIRĀK PIESTĀV TAM, KAS MAN IR MUGURĀ.

kur pērk pirmklasniekiem somas? gribēju Osprey, bet tādiem mazākiem susuriem dienas mugursomu nav. vajag nenoārdamu, protams.

un tad vēl man ir jauns uzdevums - sāku ķemmēt Ūpja matus katru dienu. savādāk, reizi nedēļā tieku galā ar gandrīz-drediem, bet vai šo vispār skolās ļauj?

mani bērni izskatās pēc hipiju komūnas susļikiem, vakar atbraucām no laukiem netīrām mutēm, saplēstiem šortiem un bez sandalēm. kamēr citi, protams, pat uz sestdienas tirgus braucienu pucējas, vai ne, - mēs laižam visu pašplūsmā.

pēc vētras ļoti iegriezās rudens. jūs to redzat?

ir cita gaisma, dārzs smaržo pēc āboliem, gaiss ir silts, bet viltīgs.

man birojā uz galda stāv vakar dārzā paņemtie pirmie āboli. lūk. smaržo rudens.

šorīt jogoju istabā, kur žāvējas manis vakar salasītie liepziedi. joga smaržu debesīs, principā.

kur labāk pirkt telti, paklājiņus un guļammaisus - dekatlonā vai depo?

man vajag normālus, ne labus.

ceturtdien biju uz draudzenes dzimšanas dienu. visas lietas, muiža, naktsmītnes un dejas.
skatījāmies bildes no iepazīšanās laika, tas bija pirms cik - 16? - gadiem.
un mēs visas ar gadiem izskatāmies labāk.

nodejojos līka kādas piecas stundas no vietas, nākamajā rītā dzērām īstu šampanieti un ar vīru aizskrējām uz dīķi pa pliko peldēties.

ar gadiem tiešām ir tikai tikai labāk.

man liekas, ka sestdienas ballīte bija tāda dzīves esence, kad Tu gribi piedzīvot visas dzīves reizē,
šmorēt no rīta, uzklāt galdu laukā, sagaidīt lietu, ievākties siltumnīcā, sagaidīt gāzienu, ievākties salonā, saņemt puķes, kopā ir 12 bērni, kas ir skaļi, bet pieaugušie arī ir skaļi, jo daudz, un tad pārvākties uz āru, jo saule, tad skraidīt turpu un šurpu, sarunas, atklāsmes, jaunumi, līdz ar tumsiņu uzkabināt diskotēku, pusvienos sagaidīt policiju un nodancoties vēl līdz pus3.

tādas 12 stundas, kurās notiek viss.

manā dzīvē es varu visu - nu tur glābt visus ģimenes menedžmenta čē pē, strīdēties ar valstiskām sistēmām par skolām (tas ir garš stāsts, izstāstīšu, kad viss būs beidzies), braukt ballēties uz Atēnām un ēst un dzert un priecāties un staigāt daudz daudz daudz, tad pabeigt (gandrīz) remontu, rušināt dārzu, gulēt, lasīt (vakar iesāku Valentīnas Freimanes "antigones likumu", un man tā patīk), veselīgi ēst, sportot, iet uz teātriem, koncertiem, tirgiem, iepirkt bērnu izlaiduma tērpus (un sev jaunas kleites) un tā, bet

es vairs neatceros, kā sauc manus draugus.

tāpēc -

sestdien mēs beidzot atkal veram vaļā vārtus un taisām dārza balli. ja jūs gribat nākt, lūdzu, dodiet ziņu!
es visus mīlu, bet tiešām tiešām nevaru vairs atcerēties neko.
manai galvai trūkst kapacitātes.

(tas ir ielūgums, ja kas)

naktī pie piektdienas uz sestdienu bārā dzirdēju, ka Niks Keivs ir Atēnās, ātri paskatījos, jā, un tur tās bija, pēdējās biļetes laimīgā kārtā, koncerts tādā nelielā teātrī, vietas mums pašā centrā, īsts tuvums, viņš un Colin Greenwood pie basa, un nekā cita, un tad nu es tur vakar biju un tas bija kaut kas pārlaicīgi kapitāls.

man nepatīk lidot, bet vienmēr nomierina brēcoši bērni. ne manējie.